Garastāvoklis:	discontent
Mūzika:	putniņš tur dzied mazliet

es apriju aprīli.
Es esmu pilnīgi vientuļš un nesmēķējošs. Es ienīstu brīvdienas. Bet kāpēc? Vai man tik slikti bez tiem cilvēkiem skolā? Neviens no viņiem man īsti tā kā draugs (draugu man tā kā kopš 15 gadu vecuma nav). Bet ar viņiem daudz labāk ka vientulībā. Man vajag draugu. Vēl labāk - draudzeni. Man vairāk patīk meitenes. Kā viņi skatās uz pasauli. Es sevi vienmēr esmu redzējis kā meitu, kurai patīk meitas. Bet esmu puisis. Tas nav forši.
Vienīgs cilvēks, ar kuram man sakrita intereses, visticamāk, negrib mani redzēt un es negribu viņu traucēt. Nopērku grāmatu. 1Q84 triloģiju oriģinalvalodā. Lasīšu grāmatas visus šos stulbos brīvdienās.
Skolā viss ir kā vienmēr. Ne īsti labi. Pat slikti. Gribas mazliet pasmēķēt, gribas kaut kur aizbraukt, vai nu uz kino, vai nu uz koncertu. Bet negribu braukt viens, kompānijas nav.

Ienīstu savus kaimiņus. Ienīstu informātikas patstāvīga darba kritērijus. Ienīstu cigaretes. Ienīstu, galvenokārt, sevi. Man jau sen vajadzētu apmeklēt frizētavu.

Smieklīgi arī. KVN beidzās, es vairs neesmu nevienam vajadzīgs. Nu es tā arī domāju. Es esmu citāds sliktākā nozīmē.

man jāmeklē draugus, vot čto.

p.s. kad es lasu ziņas, radās tada paša sajūta, ka skatoties savas atzīmes. viss ir galīgi slikti un es nesaprotu, ko darīt.