mans prāts tiešām ir smieklīgs, tas darbojas reizēm tik paredzami. tik šausmīgi pieraduma pēc. jo tā vienmēr tas ir bijis, kopš es biju. redzi, nu tā iet ja nestrādā pie savas iekšējās, garīgās attīstības. tipa, svarīgāk taču ir mācēt skaitīt, rēķināt matricas un logaritmus. un, protams, par vektoriem arī viss jāzin, bet tas kas pašam galvā notiekās jau otrā plāna loma. skolā šito vajag mācīt, jo tas ir būtsiki, saprast sevi un to kāpēc kas kā notiek. nu ja, mācīt to ka tavs prāts tevi čakarē, ka tas strādā pēc vienas vienkāršas shēmas. iemācies ar to apieties un tad tu čakarē viņu, un smejies. nē, austrumos viņi toč laikam ir gudrāki. depresijas, dusmas, agresijas un vardarbības pie mums ir bieža parādība. tik pat bieža kā nespēja saprast sevi un sava prāta elementāros darbības principus. nenoliedzami ir jau arī pozitīvais, ka nemāca. vismaz ir iespēja augt pašam un attīstīties kā nu vien vēlies. varētu pat teikt ka cilvēks netiek ierobežots, bet tas jau būtu smieklīgi. labi, un tagad tu zini kur rodas visas problēmas. kur vispār problēmas rodas. kur tās eksistē, un kurā vietā tās beidz eksistēt. mhm.