kontrole pār savu prātu. tāpat kā par savu ķermeni. sāku domāt kādu vakardien atstātu domu priekš šodienas, it kā sākums ir, bet beigu nav. pavisam vienkārša doma, tāda kā vēlme noskaidrot savu viedokli jautājumā. ikreiz, pieķeroties tai domai, es sasienos mezglā. sāk pat uzmākties viegls stresiņš par šīs domas neskaidrību un atrisinājuma neesamību manī. tādas vieglas, tikko jūtamas dusmas par to ka nevaru izdomāt. es nonāku prāta cilpā un riņķoju. tad ir izvēle, ko darīt tālāk. riņķot un pamatīgi sadusmoties un sastresoties (un sabojāt skaisto rītu), vai atkāpties un paraudzīties uz domāšanas procesu no malas. es izvēlējos otro, paskatījos kā tā doma tur riņķo un izlaidu viņu ārā. un pēkšņi man atbrīvojās laiks, lai paraudzītos skaistās, zilās debesīs. tik vienkārši tas bija..