- 2023.06.04, 08:43
- atbildot inesei, man liekas šeit ir vienkārši paaudžu plaisa. tev ir ap 40, tiem kas nāk, ir ap 20, un jūs nevarat runāties vienā līmenī (lai gan tev pašai šķiet, kā tad tā, mans subjektīvais vecums ir ap 25, kāpēc man nesanāk?).
Tiem jaunajiem ir nepieciešams cits piegājiens, cita veida sarunāšana. Kāda tieši? Es nezinu. Bet man ir neliela nojausma, jo man ir 45 gadi, manai meitai drīz būs 12 gadi. Es redzu viņu, viņas klasesbiedrus, un viņi aug citādi. Tas kas tev, 40 gadīgajam, liekas apātija, neinterese, amēbas, ir, iespējams, daudz augstāka sevis vērtēšana, skaidra izpratne vai tev tas ir vai nav vajadzīgs, un neraušanās līst tur, kur tevi neprasa vai nelūdz, vai liek justies neērti vai nenovērtētam.
Viņi tev to neteiks, jo viņu acīs tu esi večuks/vecenīte, kas vnk neko nesapratīs, un no tā, ka pateiksi nekas neuzlabosies, un vienīgais varbūt rezultāts ir, ka tev uzēdas. Tāpēc vnk neko nesaka. Balso ar kājām.
Ieteikums šāds: grožus tos jaunos koordinēt ir jāatdod jaunajiem pašiem. Jāatrod viens vai divi uzticības personas, un tad jau viņi lai aicina, uzrunā, sarunā, bīda, stumda, un izrāda to, ka tie cilvēki kuriem jānāk, ir gaidīti, vajadzīgi, saudzēti un loloti. Tādam sovjetu pamatizglītības auglim kā mūsu paaudze, tas varētu likties pretdabiski un pazemojoši "ko tās amēbas tur vispār iedomājas, saudzēti? loloti? LOL". Bet tā ir nākošo gadu realitāte. It īpaši dēļ covid gadiem, kas riktīgi deformēja socializēšanos.
Bet galvenais ir tas, ka mēs, mūsu paaudze, vairs nesaprotam tos jaunos, ar kuriem ir 20 gadu plaisa, viņu motivāciju, veidus kā viņus jāuzrunā, kā likt viņiem justies lai viņi sagribētu kaut ko, un tā tālāk.
Tā ideja ar senioru iesaistīšanu ir garām. Aiziet tikai tādā gerontokrātijā, kas savā sulā vārīsies. Līdz kamēr iestādījums paliks pavisam ārpus jaunatnes redzesloka vai interesēm.
Mans ieteikums, atdot grožus, atdot kontroli jaunajiem. - 13 rakstair doma
- 4.6.23 11:47 #
-
Izlasīju tagad to, ko raksta Inese, bet nekā nozīmīga tur neredzēju.
Es tagadējos jauniešos redzu tieši sevi un savus vienaudžus – kad mēs bijā viņu vecumā. Ar lielu ideālismu, daudzām idejām, bet ar mazāku pieredzi un izpratni. Tagadējiem gan ir vairāk iespēju, tāpēc varbūt šķiet, ka viņi piedāvājumu klāstā izdara nedaudz citādas izvēles, bet ne fundamentāli citādas.
Kad Inese runā – jaunieši nemāk komunicēt kopčatā, ne tā kā mēs jaunībā – tad tas ir bulšits. Pirmkārt, nekāds kopčats mūsu jaunībā nebija. Telefoni visiem ar kopčata iespējām parādījās varbūt varbūt n0 2008. gada. Otrkārt, jaunieši ļoti labi tos lieto. Varbūt šajā gadījumā viņiem vienkārši neinteresē šī konkrētā komunikācija.
Seniori biežāk palīdz brīvprātīgos darbos, tāpēc ka viņi ir pensijā un viņiem negribas visu dienu sēdēt mājās. Darbā viņus neņems, jo darba devējam vajag pilnas darba stundas ar lielu atdevi, bet brīvprātīgais atnāk kad grib, padara savas pāris stundas un ir priecīgs, ka palīdzējis. UK vakcinācijas kampaņas lielā mērā tika izvērstas, pateicoties brīvprātīgo, pamatā senioru, darbam, kuri nodarbojās ar skaidrošanu, cilvēku pieņemšanu vakcinācijas punktos, veidlapu aizpildīšanu, ka farmaceitam (vai medmāsai, nu dažreiz arī ārstam) vajadzēja tikai ātrā tempā ievadīt vakcīnu citam pēc cita.
Senioriem arī ir mazāka vajadzība pēc naudas. Vietām jaunieši arī dara brīvprātīgo darbu, bet mazāk, jo skaidrs, ka viņiem nauda ir vitāli nepieciešama – mācībām, mājas vai dzīvokļa iegādei, sava biznesa uzsākšanai, un ja vēl ir bērni, tad vispār dzīvo trūkumā. - Atbildēt
- 4.6.23 11:56 #
-
pensionāri/seniori neinteresē. būs kā baznīcās, sasmacis gaiss un večiņas ar svecītēm šiverējas un visus prom grūž.
- Atbildēt
- 4.6.23 12:01 #
-
Reāli dzīves ilgums Latvijā no pēcpadomju laika ir pieaudzis par 10 gadiem, citās valstīt pat 20 gadus. Pensijas vecumu pacēla tikai par dažiem gadiem. Tādējādi ir aizvien vairāk brašu pensionāru, kas ir aktīvi un darbotiesspējīgi un lielu pieredzi un sociālām spējām.
- Atbildēt
- 4.6.23 12:16 #
-
un? teātrim ir jābūt sociāli aktuālam, nevis kautkādai vecūkšņu miera ostai.
- Atbildēt
- 4.6.23 15:25 #
-
"kopčats" īsti nav galvenais uzsvars, uzsvars ir "komunikācija". pofig kādā medijā neatbild - kopčatā, duetčatā, sms, meilā vai vēl nezkur. es arī nekur nesaku, ka viņi neprot lietot kopčatus. protams, ka prot. un viņiem, ļoti iespējams, tiešām neinteresē šī komunikācija, bet tas jau arī ir tas, par ko es brīnos un, ko es nesaprotu - ja neinteresē, kāpēc viņi turpina nākt un darīt to brīvprātīgo darbu.
- Atbildēt
- 4.6.23 16:02 #
-
man domāt, ka neatbild _tev_ jo kaut kas tur ir neērti. ja uzrunās kāds no biedru grupas, ar ko ir ciešāks kontakts, piemēram, varbūt atbildēs viegāk.
- Atbildēt
- 4.6.23 16:46 #
-
jēziņ, bet tur nav nekas kam būt neērti. visa komunikācija čatā ir pilnīgi praktiska. piemēram, lūdzu dodiet ziņu vai būsiet vai nebūsiet uz pasākumu X, vai arī - tie, kas pieteikušies uz dežūru datumā Y - vai jums būtu iespēja ierasties pusstundu ātrāk un palīdzēt ar papildus darāmo darbiņu C...
viņiem jau tā ir daudz brīvības, grafikā rakstās paši. zinu, ka citur nav tādas iespējas - citur sūta datumus, kad tiek koordinatoram un tas saraksta grafikā. jā, man ir bijušas dažas reizes pa šiem gadiem, kad cilvēks bijis pierakstījies uz dežūru un īsi pirms pašas dežūras vnk izdzēsies. bet nu vnm var apstīties edit history, kurš tas ir bijis un attiecīgi reaģēt, tāpēc lielākā daļa saprot, ka tā nav smuki. visādas darbu dalīšanas viņi organizē paši - es tikai pasaku lietas, kas jāizdara un tad tālāk sadalās un izčikājas, kurš ko darīts. man tiešām neliekas, ka tajā formā, kādā mums sanāk komunicēt ir baigā nozīme mūsu gadu starpībai. mūsu kolektīvā (ne-brīvprātīgo) ir vairāki divdesmitgadnieki, viena no viņām pati sāka kā vidusskolniece - brīvprātīgā un nu jau producē izrādes un dara citas svarīgas lietas, cik runāju ar viņu - viņai neliekas, ka tur kko vajag/var darīt citādāk no manas puses. - Atbildēt