- 2015.03.26, 20:34
- Pie tēzēm ka Bāriņtiesas ir naidīgas pret ģimeni, un vērstas uz ģimenes iznīcināšanu: pētu judikatūru.
Es redzu ka tādai Bāriņtiesai krietni nāk pie sirds Kafkas stila process, kad bērnu nosūta pie psihologa, vecākus ar slēdzieniem neiepazīstina, bet uz šāda "konfidenciāla" atzinuma pamata nu tik taisīs spriedumus, un pieņems lēmumus.
(OK, šajā konkrētajā lietā sagadās tā, ka dēls pats negrib lai ar atzinumu iepazīstina viņa māti, un tiesāšanās ir ievilkusies tik ilgi, ka 2012. gada tiesas sēdē dēls ir jau pilngadīgs, un tiesa nolemj ka viņš pats nosaka kādu informāciju viņa vecāki drīkst iegūt.)
Lūk interesanta tiesvedība: http://tiesas.lv/nolemumi - atlasīt pēc lietas numura: A42941109Lietas numurs Nolēmuma pieņemšanas datums Tiesu iestāde Instance Lietas veids Pdf A42941109 24.01.2012. Administratīvā rajona tiesa
Jelgavas tiesu namsPirmā instance Administratīvās lietas Skatīt A42941109 10.10.2011. Augstākās tiesas Senāts Kasācijas instance Administratīvās lietas Skatīt A42941109 20.04.2010. Administratīvā rajona tiesa
Jelgavas tiesu namsPirmā instance Administratīvās lietas Skatīt
Interesantāka ir lieta A420292013, bet par to nākošreiz.
***
Sāksim ar pirmo instanci:
Jelgavā, 2010.gada 20.aprīlī,
"Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnese S.Ozola, piedaloties pieteicējai S.M.,
atbildētāja Engures novada pašvaldības pusē pieaicinātās iestādes Engures novada
bāriņtiesas pilnvarotajai pārstāvei M.P.,
trešajai personai A.A. un trešās personas pārstāvim L.A.,
[...]
"atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz S.M.
(turpmāk tekstā– pieteicēja) pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Engures novada bāriņtiesai
iepazīstināt pieteicēju ar psiholoģes I.P. 2009.gada 26.jūnija atzinumu par pieteicējas dēla
iespējamo psihoemocionālo apdraudējumu [...]."
"[1] 2009.gada 16.jūlijā Engures pagasta bāriņtiesā (tagad – Engures novada bāriņtiesa;
turpmāk tekstā – Bāriņtiesa) saņemts pieteicējas iesniegums ar lūgumu izsniegt viņai dokumentu
kopijas, uz kuru pamata 2009.gada 2.jūlijā viņa bija uzaicināta ierasties uz pārrunām Tukuma
novada bāriņtiesā par pieteicējas dēla A.A. iespējamo psihoemocionālo apdraudējumu.
Bāriņtiesa ar 2009.gada 23.jūlija vēstuli Nr.1-16/M-20/119 atteicās nosūtīt (izsniegt)
pieteicējai psiholoģes I.P. 2009.gada 26.jūnija atzinumu par pieteicējas dēla iespējamo
psihoemocionālo apdraudējumu (turpmāk – Atzinums), pamatojot ar Bāriņtiesu likuma 17.panta
6.punktu, kas nosaka, ka bāriņtiesa neizpauž informāciju, kas jebkādā veidā varētu kaitēt bērnam
(..)."
[...]
"[3] Bāriņtiesa rakstveida paskaidrojumos tiesai norāda[...]
[3.1] Bāriņtiesas pienākums ir nodrošināt bērna vai citas rīcībnespējīgas personas tiesību
un tiesisko interešu aizsardzību. Jebkādu šaubu gadījumā, ja kādas rīcības rezultātā, konkrētajā
gadījumā – informācijas izpaušanas rezultātā, bērnam var tikt nodarīts kaitējums, bāriņtiesai ir
jāvadās no iepriekš minētā principa un tai ir pienākums neizpaust informāciju."
[3.2] Atbildētājs norāda, ka Atzinums ir uzskatāms par konfidenciālu informāciju, jo tas
skar nepilngadīgās personas privāto dzīvi – arī pieteicējas dēla attiecības ar pieteicēju un viņa
vērtējumu par šīm attiecībām.
[3.3] Atzinuma izpaušanas, lai arī nepilngadīgā bērna mātei, vēlāk varētu radīt
nospiedošas sekas uz nepilngadīgā psihi.
[3.4] Lēmumā par atteikumu izsniegt pieteicējai Atzinumu ir norādīta atsauce uz Latvijas
Klīnisko psihologu Ētikas kodeksa normām, kas noteic, ka visa informācija, ko psihologs ieguvis
no klienta, ir viņa profesionālais noslēpums un šī konfidenciālā informācija par klientu var tikt
apspriesta tikai profesionālos nolūkos un tikai ar tām personām, kas tieši piedalās klienta
problēmas risināšanā, informējot tās par konfidencialitātes ievērošanas nepieciešamību.
[3.5] Bāriņtiesa uzskata, ka pieteicējas prasījums ir nepamatots, līdz ar to arī pieteicējai ar
atteikumu nav nodarīts jebkāds kaitējums."
[4] Tiesas sēdē pieteicēja prasījumu uzturēja, pamatojoties uz pieteikumā ietvertajiem
argumentiem.
[5] Tiesas sēdē Bāriņtiesas pārstāve prasījumu neatzina, pamatojoties uz Lēmumā un
rakstveida paskaidrojumos ietvertajiem apsvērumiem, papildus norādot, ka par Atzinumā minēto
bija noorganizēta tikšanās bāriņtiesā un daudzas lietas tika izrunātas.
[6] Tiesas sēdē trešā persona A.A. sava likumiskā pārstāvja tēva klātbūtnē paskaidroja, ka
attiecībā uz Atzinumu un pieteicēju – ir lietas ko labāk būtu nezināt. Trešās personas pārstāvis
norādīja, ka viss jau tika apspriests iepriekš bāriņtiesā trīs stundu garumā; attiecībā uz dāvanām
ko pieteicēja dāvina sešpadsmitgadīgam puisim, jāvērtē cik tās ir adekvātas, un kā dēls jūtas
mātes klātbūtnē."
"Motīvu daļa"
"[8] Tiesa konstatē turpmāk norādīto lietas faktiskos apstākļus:
"[8.1] 2009.gada 16.jūlijā Bāriņtiesā saņemts pieteicējas iesniegums, kurā lūgts izsniegt
viņai dokumentu kopijas, uz kuru pamata pieteicēja tika aicināta ierasties uz pārrunām Tukuma
bāriņtiesā par sava dēla iespējamo psihoemocionālo apdraudējumu (lietas 37.lapa);
"[8.2] 2009.gada 23.jūlijā Bāriņtiesas priekšsēdētāja ar vēstuli Nr.1-16/M-20/119
(Lēmums) cita starp informēju pieteicēju, ka Atzinums pieteicējai netiks nosūtīts, pamatojoties
uz Bāriņtiesu likuma 17.panta 6.punktu (lietas 17.lapa)."
"[9] Tiesa konstatē, ka konkrētajā gadījumā nav piemērojams Informācijas atklātības
likums, pretēji kā tas tika secināts, ierosinot lietu, vai, piemēram, Administratīvā procesa likuma
54.panta otrā daļa, kas noteic, ka privātpersonai (..), kas nav administratīvā procesa dalībnieks,
informāciju sniedz saskaņā ar Informācijas atklātības likumu, Fizisko personu datu aizsardzības
likumu un citiem normatīvajiem aktiem.
Šāds tiesas secinājums izriet no tā, ka pieteicēja pieprasīto informāciju ir vēlējusies
saņemt, lai īstenotu un realizētu savu tiesību aizsardzību. Līdz ar to secināms, ka pieteicējas
mērķis, vēršoties Bāriņtiesā, ir noteiktas informācijas, proti, Atzinuma saņemšana. Minēto
apstiprina arī pieteicējas paskaidrojumi tiesas sēdē.
Savukārt iepriekš minēto normatīvo aktu tiesību normās noteiktā pieeja informācijai ir
pamatota ar sabiedrības vispārēju interesi. Līdz ar to pieteicējas tiesības saņemt informāciju un
sniedzamās informācijas apjoms ir jāvērtē kopsakarā ar pieteicējas tiesībām un pienākumiem
saistībā ar viņas kā vecāka tiesībām un pienākumiem un jāskata prasījums par pienākuma
uzlikšanu Bāriņtiesai izsniegt Atzinumu."
"[10] Bāriņtiesas Lēmums, ar kuru ierobežotas pieteicējas tiesības iepazīties ar informāciju
(Atzinumu), pamatots ar neizpaužamu informāciju, kas noteikta ar tiesību normu – Bāriņtiesas
likuma 17.panta 6.punktu (bāriņtiesa neizpauž informāciju, kas jebkādā veidā varētu kaitēt
bērnam).
Ievērojot minēto, tiesai ir jālemj par to, vai pieteicējai ir tiesības pieprasīt no Bāriņtiesas
tādu informāciju un iepazīties ar to, kas saskaņā ar likumu uzskatāma neizpaužamu informāciju.
"[11] Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 90.pants noteic, ka ikvienam
ir tiesības zināt savas tiesības.
No Satversmes tiesas atziņas par šo normu izriet, ka šī konstitucionālā norma ievada
Satversmē ietverto pamattiesību katalogu un norāda uz nozīmi, kādu šīs pamattiesības
nostiprināšanai Satversmē piešķīris likumdevējs. Tikai persona, kas zina savas tiesības, spēj tās
efektīvi īstenot un – nepamatota aizskāruma gadījumā – aizstāvēt taisnīgā tiesā. Līdz ar to
Satversme paredz personas subjektīvās publiskās tiesības tikt informētai par tās tiesībām un arī
pienākumiem (sk. Satversmes tiesas 2006.gada 20.decembra sprieduma lietā Nr.2006-12-01 16.punktu).
Arī Augstākās tiesas Senāts savā praksē ir norādījis: „Tiesības zināt savas tiesības ietver
arī tiesības iepazīties ar informāciju, kura ar lielu varbūtību nosaka privātpersonas iespējamību
vai, tieši otrādi, neiespējamību aizstāvēt savas subjektīvās mantiskās vai cita rakstura tiesības”
(sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007.gada 24.maija sprieduma lietā Nr.SKA-
191/2007 14.punktu).
Arī Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7.panta 6.punktā noteikts, ka datu apstrāde
(kas šā likuma izpratnē nozīmē arī datu izpaušanu) ir atļauta, ja tā nepieciešama, lai, ievērojot
datu subjekta pamattiesības un brīvības, īstenotu sistēmas pārziņa vai tās trešās personas
likumiskās intereses, kurai personas dati atklāti. Nosakot, ka pieteicējam izsniedzama tikai tā
informācija, kas ir vispārpieejama, tiktu nepamatoti sašaurinātas pieteicēja tiesības saņemt
informāciju (sk. turpat).
No minētā tiesa secina, ka pieteicējai kā ieinteresētajai personai ir daudz plašākas tiesības
saņemt specifisku informāciju, kas ir tieši saistīta ar viņu un kas ir nepieciešama savu tiesību vai
tiesisko interešu nodrošināšanai.
"[12] Bāriņtiesa savu atteikumu sniegt informāciju pamatojusi ar argumentu, ka konkrētajā
gadījumā ir aizsargājamas bērna tiesības un ka Atzinumā ietvertā informācija ir apspriežama
tikai ar tām personām, kas tieši piedalās klienta problēmas risināšanā.
Gan pieteicēja, gan Bāriņtiesas pārstāve tiesas sēdē apliecināja, ka par Atzinumā
konstatēto starp pieteicēju, viņas dēlu un Bāriņtiesas pārstāvjiem ir notikušas pārrunas.
Tiesa, iepazīstoties ar Atzinuma saturu (detalizētāku informāciju tiesa šajā spriedumā
nenorāda, jo līdz sprieduma spēkā stāšanās brīdim pieteicējai ir noteikts ierobežojums iepazīties
ar Atzinuma saturu) secina, ka Lēmumā ietvertais atteikuma pamatojums nonāk pretrunā tam,
kāda informācija ir ietverta Atzinumā un tam, ko, sniedzot šo Atzinumu, ir rekomendējusi
psiholoģe. Proti, no Atzinumā sniegtās rekomendācijas izriet, ka par tajā konstatēto ir
nepieciešamas pārrunas ar pieteicēju, izskaidrojot pieteicējai viņas rīcības ietekmi uz dēlu un
citām saskarsmes formām.
Turklāt no Lēmumā norādītās atsauces uz Latvijas Klīnisko psihologu Ētikas kodeksa
normām, kas ietverta arī Atzinumā, tiesa konstatē, ka vārds „klients”, kura problēma risināma,
šajā gadījumā būtu tieši attiecināms uz pieteicēju. Līdz ar to no minētā izriet, ka ne tikai
pieteicējas dēls, bet arī pati pieteicēja ir informējama par to, kas ietverts Atzinumā, it īpaši, ja
Atzinumā rekomendēts apspriest tur konstatēto ar pieteicēju.
Savukārt, ieverot Lēmumā vispārīgu atsauci uz Bāriņtiesu likuma 17.panta 6.punktu,
Bāriņtiesa nav norādījusi konkrētu faktu konstatējumu vai apstākļu iestāšanos, kādā veidā
Atzinumā ietvertās informācijas izpaušana pieteicējai vai tajā ietvertās informācijas raksturs
kaitēs viņas dēlam.
[13] Ievērojot iepriekš minēto, tiesa no lietas materiāliem secina, ka pieteicēja kā
ieinteresētā persona, vēršoties Bāriņtiesā, savu interesi saņemt informāciju nav pamatojusi ar
vispārēju interesi, bet gan, lai aizstāvētu un realizētu savas kā vecāka tiesības saskarsmē ar dēlu.
Savukārt Bāriņtiesa nav ņēmusi vērā pieteicējas mērķi iepazīties ar Atzinuma saturu, lai
pilnvērtīgi spētu īstenot savas subjektīvās tiesības.
Tiesa atzīst, ka konkrētajā gadījumā pieteicējas tiesības saņemt informāciju – Atzinumu
nav sašaurināmas, pamatojot ar bērna interesēm, jo no lietas materiāliem neizriet, ka pieteicējai
būtu noteikts jebkāds ierobežojums sava dēla aprūpē vai saskarsmē.
Pie minētajiem apstākļiem, kad pieteicēja konkrētajā gadījumā ir ieinteresētā persona un
turklāt informācija skar pieteicējas un viņas dēla attiecības, ir pietiekams pamats, lai atzītu
pieteicējas tiesības uz informācijas – Atzinuma saņemšanu.
Tādējādi tiesa atzīst, ka Bāriņtiesa nepamatoti atteica izsniegt pieteicējai Atzinumu.
[...]
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 246.-251.pantu,
253.panta piekto daļu un 255.panta pirmo daļu, 289.-291.pantu, Administratīvā rajona tiesa
nosprieda
apmierināt S.M. pieteikumu daļēji.
Uzlikt pienākumu Engures novada bāriņtiesai 15 dienu laikā no sprieduma spēkā stāšanās
dienas izsniegt S.M. psiholoģes I.P. 2009.gada 26.jūnija atzinumu.
Engures novada bāriņtiesai 15 dienu laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas sniegt S.M.
rakstveida atvainošanos par morālo kaitējumu, kas nodarīts ar tās prettiesisko faktisko rīcību,
neizsniedzot pieteicējai I.P. 2009.gada 26.jūnija atzinumu.
[...]
Piespriest no atbildētāja – Engures novada pašvaldības par labu S.M. viņas samaksāto
valsts nodevu 20 (divdesmit) latu apmērā.
***
NORAKSTS
Lieta Nr.A42941109
SKA-290/2011
Rīgā 2011.gada 10.oktobrī
Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments
kopsēdē šādā sastāvā:
kopsēdes priekšsēdētāja
senatore V.Krūmiņa
senatore J.Briede
senators A.Guļāns
senatore V.Kakste
senatore D.Mita
senators J.Neimanis
senatore I.Skultāne
senatore R.Vīduša
piedaloties pieteicējai S.M.,
atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz
S.M. pieteikumu par informācijas sniegšanu un atlīdzinājumu, sakarā ar Engures novada
bāriņtiesas kasācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 20.aprīļa
spriedumu.
[...]
[4] Bāriņtiesa par spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību, norādot tālāk minētos
argumentus.
[4.1] Tiesa nav ņēmusi vērā apstākli, ka pieteicēja sākotnēji nebija prasījusi
izsniegt tieši atzinumu. Bāriņtiesa saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 17.panta 6.punktu
pamatoti izsniedza tikai tos dokumentus, kuru sniegšana nekaitē bērna interesēm.
[4.2] Atzinums ir iestādes iekšējs darba dokuments, uz kuru pamatojas iestādes
tālākās darbības. Tas ir konfidenciāls un nav izpaužams iestādei nepiederošām
personām.
[4.3] Tiesa nav ņēmusi vērā, ka: 1) atzinums ir adresēts Bāriņtiesai; 2) atzinumā ir
norāde par tā konfidencialitāti; 3) atzinums ir paredzēts kā darba pamatdokuments, lai
iestāde varētu būt par starpnieku bērna un vecāku konfliktā; 4) izpildot atzinumā
minētās rekomendācijas, iestāde ir organizējusi pārrunas starp pieteicēju un viņas dēlu.
Ja tiesa būtu ņēmusi vērā šos apstākļus, tā nebūtu izdarījusi kļūdaino secinājumu,
ka iepazīšanās ar atzinuma saturu ļaus pieteicējai pilnvērtīgāk īstenot saskarsmi ar dēlu.
[4.4] Bāriņtiesu likuma 17.panta 6.punkts uzliekt bāriņtiesai pienākumu neizpaust
informāciju, kas jebkādā veidā var kaitēt bērnam. Minētā norma ir uzskatāma par
speciālo normu pret Civillikuma normu, kas noteic, ka vecākam, kurš nedzīvo ar bērnu,
ir tiesības saņemt ziņas par viņu.
[4.5] Tiesa nepamatoti pieaicinājusi lietā trešo personu. Jautājums, vai Bāriņtiesai
ir jāizsniedz dokuments pieteicējai, neskar citu personu intereses.
[...]
Motīvu daļa
[6] Šajā lietā izšķiramais tiesību jautājums ir par to, vai un kādos gadījumos bērna
vecākam ir tiesības iepazīties ar psihologa atzinumu, kurā analizētas šī vecāka un bērna
attiecības. Senāta ieskatā, lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāizdara apsvērumi par vecāka
tiesībām iegūt informāciju par savu bērnu, bērna tiesībām uz privāto dzīvo, kā arī bērna
tiesībām uz viņa viedokļa uzklausīšanu.
[7]
Konkrētajā lietā pieteikums iesniegts par informācijas sniegšanu.
Pamatprincips, kas regulē tiesības uz informāciju, kas ir valsts iestāžu rīcībā, ir tāds, ka
informācija ir pieejama sabiedrībai visos gadījumos, kuros likumā nav noteikts citādi
(Informācijas atklātības likuma 2.panta trešā daļa). Viens no likumiem, kas noteic
ierobežojumus informācijas pieejamībai, ir Fizisko personu datu aizsardzības likums,
kura mērķis ir aizsargāt fizisko personu pamattiesības un brīvības, it īpaši privātās
dzīves neaizskaramību, attiecībā uz fiziskās personas datu apstrādi (šā likuma 1.pants).
[8] Informācijas, ko psihologs iegūst no bērna un izmanto savā atzinumā,
fiksēšana un izpaušana ir datu apstrāde Fizisko personu datu aizsardzības likuma
izpratnē. Tādējādi šī informācija ir izpaužama, ievērojot Fizisko personu datu
aizsardzības likuma normas. Fizisko personu datu aizsardzība likuma 7.pantā uzskaitīti
gadījumi, kādos pieļaujama fizisko personu datu apstrāde (tostarp datu nodošana un
izpaušana). Viens no gadījumiem, kas atbilstu konkrētajam gadījumam, ir – datu
apstrāde ir nepieciešama, lai, ievērojot datu subjekta pamattiesības un brīvības, īstenotu
pārziņa vai tās trešās personas likumiskās intereses, kurai personas dati atklāti. Tā kā
atbilstoši Civillikuma 177.pantam un Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24.pantam
vecāki ir bērna dabiskie aizbildņi (likumiskie pārstāvji) un viņu pienākums ir aizstāvēt
bērna tiesības un ar likumu aizsargātās intereses, pieteicējai principā varētu būt tiesības
saņemt informāciju, kas attiecas uz viņas bērnu.
Turklāt atbilstoši Civillikuma 181.panta otrajai daļai tam vecākam, kurš nedzīvo
kopā ar bērnu, ir tiesības saņemt ziņas par viņu, it īpaši ziņas par viņa attīstību, veselību,
sekmēm mācībās, interesēm un sadzīves apstākļiem.
[9] Tomēr vienlaikus jāņem vērā, ka atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma
24.panta piektajai daļai vecāku gribas izpausmēm attiecībā uz bērnu var noteikt
ierobežojumus neatkarīgi no viņu uzskatiem un reliģiskās pārliecības, ja ir konstatēts, ka
tās fiziski vai garīgi varētu kaitēt bērna turpmākajai attīstībai. Tāpat jāņem vērā šā
likuma 9.pants, atbilstoši kuram bērnam ir tiesības uz privāto dzīvi (šādas tiesības izriet
arī no Konvencijas par bērna tiesībām 16.panta un Latvijas Republikas Satversmes
96.panta).
Kā norādīts Eiropas Komisijas 29.panta darba grupas (neatkarīgu ekspertu darba
grupa personu aizsardzībai attiecībā uz personas datu apstrādi, kas izveidota atbilstoši
direktīvas 95/46/EK „Par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un
šādu datu brīvu apriti” 29.pantam) 2009.gada 11.februāra atzinumā „Bērnu personas
datu aizsardzība”, bērnam ir tiesības uz privāto dzīvi un iepriekš minētā direktīva to
aizsargā. Bērna privātā dzīve jārespektē ikvienam, pat ja tas ir bērna likumiskais
pārstāvis. Kaut arī bērnam savu tiesību īstenošanai ir nepieciešams likumiskais
pārstāvis, tas nenozīmē, ka bērna pārstāvim ir absolūtas tiesības, jo dažkārt datu
aizsardzības tiesības var būt pārākas par vecāka vai cita likumiskā pārstāvja vēlmēm.
Tiesības uz datu aizsardzību vispirms piemīt pašam bērnam, nevis likumiskajam
pārstāvim, kas šīs tiesības īsteno.
Arī Bērnu tiesību komiteja ir norādījusi, ka atsevišķos gadījumos mediķiem un
citiem profesionāļiem ir jārespektē pacienta, tostarp bērna, konfidencialitāte arī
attiecībās ar bērna vecākiem (sk. Konvencijas par bērna tiesībām ieviešanas praksē
rokasgrāmata. Pilnībā pārstrādāts izdevums, sagatavots UNICEF, autori Reičela
Hodgina un Pīters Ņūvels. Bērnu un ģimenes lietu ministrijas oficiālais tulkojums.
Apvienoto Nāciju bērnu fonds, 2002, 215.-216.lpp.).
[10] Iepriekš minētās 29.panta darba grupas atzinumā norādīts, ka var būt
situācijas, kad bērna intereses un tiesības uz privāto dzīvi var nonākt pretrunā. Kā
piemērs minēts ziņas par veselības stāvokli vai cita informācija, kas, piemēram,
skolotājam ir jāatklāj sociālajam darbiniekam, lai bērns tiktu psiholoģiski vai fiziski
aizsargāts. Tomēr atbilstoši bērna attīstības pakāpei ir jāuzklausa un jāņem vērā bērna
viedoklis. Ja bērns ir pietiekami attīstīts, viņa viedoklis lēmuma pieņemšanā var būt
noteicošais.
Tas, ka bērna viedoklis pēc iespējas jāņem vērā, nostiprināts arī Eiropas
Savienības Pamattiesību hartas 24.pantā (noteikts, ka bērna viedoklis atbilstīgi bērnu
vecumam un briedumam jāņem vērā jautājumos, kas skar bērnu intereses) un Apvienoto
Nāciju Organizācijas 1989.gadā pieņemtās Konvencijas par bērnu tiesībām 12.pantā
(dalībvalstis nodrošina bērnam, kas spējīgs formulēt savus uzskatus, tiesības brīvi paust
šos uzskatus visos jautājumos, kas skar bērnu, pie tam bērna uzskatiem tiek veltīta
pienācīga uzmanība atbilstoši bērna vecumam un brieduma pakāpei).
Senāta ieskatā, pusaudzis ir spējīgs izvērtēt un rēķināties ar to, ka informācija,
kuru viņš sniedz psihologam, un kura, iespējams, ir atspoguļota psihologa atzinumā, bez
viņa piekrišanas netiks izpausta citām personām vai tiks izpausta ierobežotā apmērā.
Tādā veidā tiek respektēta arī pusaudža privātā dzīve. Tāpēc pusaudža viedoklis ir
jāuzklausa.
[11] Apkopojot iepriekš teikto, informācija, ko bērns ir uzticējis citām personām
un kas attiecas uz viņa privāto dzīvi, var tikt nodota vienam vai abiem vecākiem, ja tas
nepieciešams viņu kā likumisko pārstāvju pienākumu pildīšanai un bērna interešu
aizstāvībai, taču, lemjot par šādas informācijas izpaušanu, ir jāizvērtē bērna viedoklis,
ņemot vērā viņa brieduma pakāpi, kā arī viņa tiesības uz privāto dzīvi.
[12] Kā redzams no pārsūdzētā sprieduma, tiesa bērna viedokli ir noskaidrojusi,
taču nav to izvērtējusi. Tāpat tiesa nav samērojusi bērna privātās dzīves aizskārumu ar
pieteicējas tiesībām iegūt prasīto informāciju. Šā iemesla dēļ rajona tiesas spriedums ir
atceļams.
[13] Izskatot lietu no jauna, tiesai arī jāņem vērā Latvijas Klīnisko psihologu
asociācijas 2011.gada 18.jūlija vēstulē, kurā atbildēts uz Senāta uzdotajiem jautājumiem
par psihologa atzinuma izsniegšanu, norādītais, ka psihologa atzinums nav uzrādāms, ja
pastāv risks, ka vecāks pēc iepazīšanās ar atzinumu var negatīvi vērsties pret bērnu.
Kā izriet no Administratīvās rajona tiesas sprieduma un kasācijas sūdzības,
konkrētajā lietā psiholoģe, kura ir sniegusi atzinumu par pieteicējas dēlu, ir uzskatījusi,
ka atzinums ir konfidenciāls. Ja tiesa, vērtējot iepriekš norādītos aspektus un konkrēto
atzinumu, secina, ka atzinums būtu izsniedzams pieteicējai, tiesai būtu jānoskaidro arī
atzinumu sniegušās psiholoģes vai cita psiholoģijas speciālista viedoklis (ar ko
pamatota norāde uz konfidencialitāti un vai tā attiecināma arī uz pieteicēju).
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta 2.punktu un 351.pantu,
Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments
nosprieda
Atcelt Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 20.aprīļa spriedumu un nosūtīt
lietu Administratīvajai rajona tiesai jaunai izskatīšanai.
***
NORAKSTS
Lieta Nr. A42941109
A02752-12/33
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Jelgavā, 2012.gada 24.janvārī
Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:
Tiesnesis A.Vīksne,
piedaloties pieteicējai S.M.,
atbildētāja Engures novada pašvaldības pusē pieaicinātās iestādes Engures novada
bāriņtiesas pilnvarotajai pārstāvei M.P.,
atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz
S.M. (turpmāk tekstā– pieteicēja) pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Engures
novada bāriņtiesai iepazīstināt pieteicēju ar psiholoģes I.P. 2009.gada 26.jūnija
atzinumu par pieteicējas dēla iespējamo psihoemocionālo apdraudējumu [...].
[...]
[4] 2011.gada 2.februārī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu
departamentā (turpmāk arī - Senāts)ierosināta kasācijas tiesvedība sakarā ar Engures
novada bāriņtiesas kasācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2010.gada
20.aprīļa spriedumu daļā, ar kuru pieteikums apmierināts.
[5] Senāts ar 2011.gada 10.oktobra spriedumu SKA -290/2011 atcēla
Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 20.aprīļa spriedumu un nosūtīja lietu jaunai
izskatīšanai.
[6] Tiesas sēdē pieteicēja pieteikumu uzturēja, pamatojoties uz pieteikumā
norādītajiem argumentiem.
[7] Tiesas sēdē Bāriņtiesas pārstāve prasījumu neatzina, pamatojoties uz
Lēmumā un rakstveida paskaidrojumos ietvertajiem apsvērumiem.
[8] 2011.gada 17.novembra tiesas sēdē trešā persona A.A. (turpmāk arī –Trešā
persona) sava likumiskā pārstāvja tēva klātbūtnē paskaidroja, ka attiecībā uz Atzinumu
un pieteicēju – ir lietas ko labāk būtu nezināt, norādot ka viedoklis nav mainījies un
Atzinumā minētā informācija pieteicējai nav jāatklāj (lietas 137.lapa).
[9] Tiesas sēdē tika uzklausīta lieciniece psiholoģe I.P. (lietas 143.-145.lapa).
Motīvu daļa
[10] Tiesa, izvērtējot lietas materiālus un uzklausot administratīvā procesa
dalībnieku tiesas sēdē sniegtos paskaidrojumus, atzīst, ka pieteikums ir nepamatots un
noraidāms.
[11] Tiesa konstatē turpmāk norādīto lietas faktiskos apstākļus:
[11.1] 2009.gada 16.jūlijā Bāriņtiesā saņemts pieteicējas iesniegums, kurā
lūgts izsniegt viņai dokumentu kopijas, uz kuru pamata pieteicēja tika aicināta
ierasties uz pārrunām Tukuma bāriņtiesā par sava dēla iespējamo psihoemocionālo
apdraudējumu (lietas 37.lapa);
[11.2] 2009.gada 23.jūlijā Bāriņtiesas priekšsēdētāja ar vēstuli Nr.1-16/M-
20/119 (Lēmums) cita starp informēju pieteicēju, ka Atzinums pieteicējai netiks
nosūtīts, pamatojoties uz Bāriņtiesu likuma 17.panta 6.punktu (lietas 17.lapa).
[12] Bāriņtiesas Lēmums, ar kuru ierobežotas pieteicējas tiesības iepazīties ar
informāciju (Atzinumu), pamatots ar neizpaužamu informāciju, kas noteikta ar tiesību
normu – Bāriņtiesas likuma 17.panta 6.punktu (bāriņtiesa neizpauž informāciju, kas
jebkādā veidā varētu kaitēt bērnam).
Secināms, ka tiesai ir jālemj par to, vai pieteicējai ir tiesības pieprasīt no
Bāriņtiesas minēto informāciju, kā arī iepazīties ar to pilnā apjomā, kas saskaņā ar
likumu uzskatāma neizpaužamu informāciju.
[13] Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 90.pants noteic,
ka ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.
No Satversmes tiesas atziņas par šo normu izriet, ka šī konstitucionālā norma
ievada Satversmē ietverto pamattiesību katalogu un norāda uz nozīmi, kādu šīs
pamattiesības nostiprināšanai Satversmē piešķīris likumdevējs. Tikai persona, kas
zina savas tiesības, spēj tās efektīvi īstenot un – nepamatota aizskāruma gadījumā –
aizstāvēt taisnīgā tiesā. Līdz ar to Satversme paredz personas subjektīvās publiskās
tiesības tikt informētai par tās tiesībām un arī pienākumiem ( sk. Satversmes tiesas
2006.gada 20.decembra sprieduma lietā Nr.2006-12-01 16.punktu).
Augstākās tiesas Senāts savā praksē ir norādījis: „Tiesības zināt savas tiesības
ietver arī tiesības iepazīties ar informāciju, kura ar lielu varbūtību nosaka
privātpersonas iespējamību vai, tieši otrādi, neiespējamību aizstāvēt savas subjektīvās
mantiskās vai cita rakstura tiesības” (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu
departamenta 2007.gada 24.maija sprieduma lietā Nr.SKA-191/2007 14.punktu).
Informācijas, ko psihologs iegūst no bērna un izmanto savā atzinumā, fiksēšana
un izpaušana ir datu apstrāde Fizisko personu datu aizsardzības likuma izpratnē.
Tādējādi šī informācija ir izpaužama, ievērojot Fizisko personu datu aizsardzības
likuma normas. Fizisko personu datu aizsardzība likuma 7.pantā uzskaitīti gadījumi,
kādos pieļaujama fizisko personu datu apstrāde (tostarp datu nodošana un izpaušana).
Viens no gadījumiem, kas atbilstu konkrētajam gadījumam, ir – datu apstrāde ir
nepieciešama, lai, ievērojot datu subjekta pamattiesības un brīvības, īstenotu pārziņa
vai tās trešās personas likumiskās intereses, kurai personas dati atklāti. Tā kā atbilstoši
Civillikuma 177.pantam un Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24.pantam vecāki ir
bērna dabiskie aizbildņi (likumiskie pārstāvji) un viņu pienākums ir aizstāvēt bērna
tiesības un ar likumu aizsargātās intereses, pieteicējai principā varētu būt tiesības
saņemt informāciju, kas attiecas uz viņas bērnu. Turklāt atbilstoši Civillikuma
181.panta otrajai daļai tam vecākam, kurš nedzīvo kopā ar bērnu, ir tiesības saņemt
ziņas par viņu, it īpaši ziņas par viņa attīstību, veselību, sekmēm mācībās, interesēm
un sadzīves apstākļiem(sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2011.gada
10.oktobra sprieduma lietā Nr.SKA-290/2011 8.punktu).
Savukārt atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24.panta piektajai daļai
vecāku gribas izpausmēm attiecībā uz bērnu var noteikt ierobežojumus neatkarīgi no
viņu uzskatiem un reliģiskās pārliecības, ja ir konstatēts, ka tās fiziski vai garīgi
varētu kaitēt bērna turpmākajai attīstībai. Tāpat jāņem vērā šā likuma 9.pants,
atbilstoši kuram bērnam ir tiesības uz privāto dzīvi (šādas tiesības izriet arī no
Konvencijas par bērna tiesībām 16.panta un Latvijas Republikas Satversmes 96.panta,
sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2011.gada 10.oktobra sprieduma lietā
Nr.SKA-290/2011 9.punktu).
Kā norādīts Eiropas Komisijas 29.panta darba grupas (neatkarīgu ekspertu darba
grupa personu aizsardzībai attiecībā uz personas datu apstrādi, kas izveidota atbilstoši
direktīvas 95/46/EK „Par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un
šādu datu brīvu apriti” 29.pantam) 2009.gada 11.februāra atzinumā „Bērnu personas
datu aizsardzība”, bērnam ir tiesības uz privāto dzīvi un iepriekš minētā direktīva to
aizsargā. Bērna privātā dzīve jārespektē ikvienam, pat ja tas ir bērna likumiskais
pārstāvis. Kaut arī bērnam savu tiesību īstenošanai ir nepieciešams likumiskais
pārstāvis, tas nenozīmē, ka bērna pārstāvim ir absolūtas tiesības, jo dažkārt datu
aizsardzības tiesības var būt pārākas par vecāka vai cita likumiskā pārstāvja vēlmēm.
Tiesības uz datu aizsardzību vispirms piemīt pašam bērnam, nevis likumiskajam
pārstāvim, kas šīs tiesības īsteno.
Arī Bērnu tiesību komiteja ir norādījusi, ka atsevišķos gadījumos mediķiem un
citiem profesionāļiem ir jārespektē pacienta, tostarp bērna, konfidencialitāte arī
attiecībās ar bērna vecākiem (sk. Konvencijas par bērna tiesībām ieviešanas praksē
rokasgrāmata. Pilnībā pārstrādāts izdevums, sagatavots UNICEF, autori Reičela
Hodgina un Pīters Ņūvels. Bērnu un ģimenes lietu ministrijas oficiālais tulkojums.
Apvienoto Nāciju bērnu fonds, 2002, 215.-216.lpp.).
Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7.panta 6.punktā noteikts, ka datu
apstrāde (kas šā likuma izpratnē nozīmē arī datu izpaušanu) ir atļauta, ja tā
nepieciešama, lai, ievērojot datu subjekta pamattiesības un brīvības, īstenotu sistēmas
pārziņa vai tās trešās personas likumiskās intereses, kurai personas dati atklāti. No
iepriekšminētajām tiesību normām izriet, ka pieteicējai kā ieinteresētajai personai ir
daudz plašākas tiesības saņemt jebkura satura informāciju, kas ir tieši saistīta ar viņu
un kas ir nepieciešama savu tiesību vai tiesisko interešu nodrošināšanai. Līdz ar
minēto secināms, ka pieteicējai izsniedzot tikai to informāciju, kas ir vispārpieejama,
tiktu sašaurinātas pieteicējas tiesības saņemt informāciju. Savukārt pieteicējas tiesību
apjoms saņemt informāciju jāvērtē kopsakarā ar bērna (trešās personas) tiesībām uz
datu aizsardzību.
Attiecīgi pārbaudāms, vai konkrētajā gadījumā minētais pieteicējas tiesību
ierobežojums (neizsniedzot Atzinumu) būtu pamatots.
[14] Bāriņtiesa savu atteikumu sniegt informāciju pamatojusi ar argumentu,
ka konkrētajā gadījumā ir aizsargājamas bērna tiesības un ka Atzinumā ietvertā
informācija ir apspriežama tikai ar tām personām, kas tieši piedalās klienta problēmas
risināšanā, kā arī atsaukusies uz Bāriņtiesu likuma 17.panta 6.punktu, bet nav
norādījusi konkrētu faktu konstatējumu vai apstākļu iestāšanos, kādā veidā Atzinumā
ietvertās informācijas izpaušana pieteicējai vai tajā ietvertās informācijas raksturs
kaitēs viņas dēlam.
No lietas materiāliem izriet, ka Atzinums tika sastādīts pēc Bāriņtiesas
pieprasījuma saistībā ar Trešās personas iespējamo psihoemocionālo apdraudējumu.
Secināms, ka Atzinuma pieprasījums tika veikts, lai apzinātu un novērstu iespējamo
Trešās personas psihoemocionālo apdraudējumu.
Tiesa, iepazīstoties ar Atzinuma saturu (detalizētāku informāciju tiesa šajā
spriedumā nenorāda, jo dokumentam noteikts ierobežotas pieejamības informācijas
statuss) secina, ka iespējamais Trešās personas psihoemocionālo apdraudējumu avots
varētu būt pieteicēja (par minēto ir informēta arī pieteicēja, lietas 144.lapa).
Atzinumu sniegusī psiholoģe norādījusi, ka iespēju robežās ieteicams
pieteicēju informēt par atzinumā secināto. Tiesas sēde psiholoģe I.P. paskaidroja, ka
atzinumā ietvertā informācija būtu sniedzama pieteicējai tikai kopumā ar profesionāla
psihologa papildus paskaidrojumiem, jo šādas informācijas saņemšana varētu radīt
pieteicējai negatīvas emocijas, un neuzlabotu pieteicējas un trešās personas attiecības.
Psiholoģe uzskata, ka atzinums būtu uzrādāms tikai profesionāla konsultanta
klātbūtnē.
No pieteicējas un psiholoģes I.P. paskaidrojumiem tiesas sēdē (lietas 144.,
146.lapa) izriet, ka psiholoģe I.P. ir savā profesionālajā darbībā saskārusies arī ar
pieteicēju (sniegusi konsultācijas). Minētais netieši norāda, ka psiholoģei iespējams ir
plašāka informācija par pieteicēju, kas viņai ļauj precīzāk prognozēt iespējamo
Atzinumā sniegtās informācijas ietekmi uz pieteicēju un tās sekojošo rīcību. Līdz ar
to tiesai ir pamats pieļaut negatīvo seku iestāšanās iespējamību, uz ko norāda
psiholoģe I.P. Atzinumā (ja informācija tiks sniegta neierobežoti, proti bez psihologa
klātbūtnes).
Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta pirmā daļa paredz, ka tiesiskajās
attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras.
Pamatojoties uz minēto, tiesa uzskata, ka Atzinumā sniegtās informācijas
neierobežota informācija sniegšana pieteicējai nav pieļaujama, un minētajā gadījumā
ir pamats ierobežot pieteicējas tiesības neierobežoti iegūt ar viņu saistīto informāciju,
jo minētais var radīt papildus risku un apdraudējumu Trešās personas
psihoemocionālajam stāvoklim.
[15] Tiesas sēdē (17.11.2011) Trešā persona paskaidroja, ka uzskata, ka
Atzinumā esošā informācija nav jāzina pieteicējai (lietas 137.lapa).
Tiesa konstatē, ka Trešā persona uz lietas pēc būtības izskatīšanas brīdi ir
pilngadīga (Civillikuma 219.pants). Secināms, ka ar pilngadības iestāšanos ir
izbeigusies vecāku aizgādība(vara) pār bērni (Trešo personu). Līdz ar to A.A. pastāv
tiesības noteikt informācijas apjomu (saistībā ar sevi), ko var iegūt savā rīcībā kāds
no vecākiem, konkrētajā gadījumā māte.
Pamatojoties uz minēto, kopsakarā ar A.A. izteikto viedokli tiesas sēdē,
secināms, ka ir pamatots atteikums izsniegt Atzinumu pieteicējai, tā ierobežojot
minētās personas iegūt informāciju.
Tādējādi tiesa atzīst, ka Bāriņtiesa pamatoti atteica izsniegt pieteicējai
Atzinumu.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 246.-
251.pantu un 325.-329.pantu, Administratīvā rajona tiesa
nosprieda
noraidīt S.M. pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Engures novada bāriņtiesai
iepazīstināt pieteicēju ar psiholoģes I.P. 2009.gada 26.jūnija atzinumu par pieteicējas
dēla iespējamo psihoemocionālo apdraudējumu [...]
***
Māte tā arī neuzzina, ko tur psiholoģe I.P. savā 2009. gada atzinumā sarakstījusi.
Tiesas lēmumā vecāks nostādīts pret bērnu: māte kā "pieprasītājs" un bērns, dēls (par kuru atzinumā rakstīts) - "trešā persona". - 21 rakstair doma
- 26.3.15 23:59 #
-
un vēl par visu šo situāciju, long story short = māti aizskāra kaut kas no tām pārrunām, bet pārrunās pajautāt, kas par lietu, nepietika dūšas, tāpēc ņēmās tēlot aizskarto un nodoto, vicinot neesošas tiesības iejaukties bērna privātajā dzīvē. it īpaši, ja bērnam jau 16 gadi. tak jau liels cilvēks, galva uz pleciem.
skumjākais tas, ka viņai nav pietiekami labs kontakts ar dēlu, lai zinātu, kas notiek viņa dzīvē. - Atbildēt
- 27.3.15 09:22 #
-
būs vien jāsamierinās ka bērns nav vecāku īpašums. aizvien vairāk un vairāk tas realizēsies dzīvē, un 16 gadīgs zirgs jau nu toč zinās kad māte ar putniem dara nelāgi.
- Atbildēt