- Tautas varas vertikāle
- 2009.12.04, 10:54
- Izskatās, ka tie, kas pie varas, cenšas izvairīties no atbildības, un vainu par savu noziedzīgo nekompetenci uzvelt pašai tautai...
***
Vispār, izstāstīšu kādu fabulu. Pats es esmu programmētājs - izstrādāju lietojumprogrammas priekš visādiem IT projektiem. Apdrošinātājiem, bankām dažreiz - klienti ir lielie uzņēmumi ASV, Austrālijā, Kanādā. Parasti klients atnāk ar kādu skaidri, vai (biežāk) neskaidri definētu problēmu, tad sistēmanalītiķi un arhitekti piedāvā risinājumu, tad vadītāji ar analītiķiem prognozē budžetu un termiņus, tad tiek uztaisīts plāns (teikšu kā ir - bieži vien iebakstot ar pirkstu debesīs, ar precizitāti +/- viens gads, un +/- miljons dolāru, T&M tipa projektos), tad iecelts projekta vadītājs (vadītāju komanda), un aiziet zēģelēt.
Savāc priekš projekta programmētājus, izveido grupas, grupām dod (sadala) uzdevumus, un davai programmēt. Tā sākas projekts. Un projekts turpinās. Vadītāji vada, analītiķi seko prasībām un functionalitātei, piedomā lai mērķis būtu sasniegts, bet programmētāji dara savu darbu - programmē. Un pienāk laiks, kad mērķis vai nu ir sasniegts, vai izgāzts.
(IT projekti, kā zināms, izgāžas diezgan bieži. Ir dzirdēti skaitļi, ka mērķi (laiks+budžets+funkcionalitāte) nesasniedz no 60% līdz 80% projektu.)
Pieņemsim, ka konkrētais projekts ir izgāzies. Kas vainīgs?
Pēc manas pieredzes, programmētājus par nekompetenci gandrīz nekad nevaino. Programmētājs strādā tik labi, cik vien labi var - augstāk par dirsu vienalga neuzlēksi. Jaunu galvu neuzskrūvēsi. There is no silver bullet.
Gandrīz vienmēr vainīgie ir vadītāji. Vai vadītāji ir vainīgi absolūti pie visām problēmām?
Budžets pārsniegts? Slikti saplānojāt budžetu! Nemāki plānot, nelien. Vai arī iemācies! Tas taču ir tavs darbs, kuru tu pats uzņēmies darīt. Un... ja tu esi uzņēmies darīt to ko nevari, to sauc par "neatbilstību kvalifikācijas prasībām", un tas jau robežojas ar krāpniecību.
Klients saka, ka uztaisīts ir pilnīgs mēsls, galīgi garām? Sistēmanalītiķis vainīgs, kāpēc nenoskaidroja ko tad klients īsti grib un ko vajag īstenībā. Sistēma nestrādā? Arhitekts vainīgs - nepareizi projektējis.
Ierindas programmētājs parasti strādā pie nelielas apakšsistēmas, un reti kad iespringst par visu sistēmu kopā*. Tā nav viņu atbildība: algu par šādu pienākumu izpildīšanu maksā arhitektiem un sistēmanalītiķiem.
Programmētāju vaina parādās, ja nododot sistēmu ekspluatācijā, noskaidrojas ka sistēma nestrādā uzticami, vai strādā parāk lēni, tas gan ir tāpēc, ka programmētāji slikti bijuši. (Ja sistēmā pārāk daudz kļūdu, tad pie atbildības sauc arī Kvalitātes vadības cilvēkus (QA) - kāpēc nenosargāja.)
Bet arī dēļ programmētāju sūdiem pie atbildības sauc pašus projekta vadītājus - kāpēc tādiem nejēgām programmētājiem uzņēmies strādāt. Var jau teikt, ka programmētājam būtu pašam jāapjēdz, ka viņš ir nekompetents, un no projekta jāiet prom... Bet padomāsim, kam algu maksā par to, lai kontrolētu vai programmētājs ir kompetents, vai strādā atbilstoši projekta sarežģītības līmenim? Algu maksā vadītājam. Tā ir vadītāja atbildība, viņa darbs ir saprast, vai nekompetentu(s) programmētāju(s) vajadzētu nomainīt, vai pat padzīt.
Visos punktos, tātad, vadītājs vainīgs, jo nav darījis savu darbu.
***
Pēc projektu vadīšanas teorijas, ir arī projekta Uzraudzības komisija. Tai ir tiesības slikti pārvaldītu projektu apturēt, un vadītājus padzīt (aizstāt ar citiem, labākiem). Teorētiski, pēc katra starpposma nodošanas (milestone), projekta uzraudzības komiteja lemj, vai projekta vadītājs ir kompetents, vai nav zaudējis uzticību, un vai viņu īstenībā nevajadzētu padzīt (un vietā ielikt kādu gudrāku).
Bet principā sagaida, ka pats projekta vadītājs izspriedīs, vai viņam izdodas vai nē, un atkāpsies pats, ja nevar pavilkt - ja izrādās, ka smadzeņu kognitīvā kapacitāte par mazu. Nevis ka ar zobiem un nagiem turēsies, šķērdējot naudu, dzenot projektu bedrē.
Bet ierindas programmētājam, tātad, īpaši nav jāiespringst cenšoties vērtēt arhitektu, sistēmanalītiķu, projekta vadītāju, un projekta uzraudzības komisijas kompetenci. Viņam tikai jāstrādā pēc paša labākās sirdsapziņas, rakstot kodu.
Tiem pārējiem jau arī - ir tikai jādara savs darbs. Nekas pārcilvēcisks netiek prasīts.
***
Elite pārmet, ka mūsu tauta ir kūtra un neiesaistās, un tā tālāk un tā tālāk. Bet kur tad ir mehānismi kā tauta varētu iesaistīties.
Pajautāsim tiešāk: vai tauta TIEK IESAISTĪTA? Vai tev ir jālaužas kā pretī straumei, ja tu gribi kautko izdarīt, vai arī tev nāk pretī, uzreiz aicina piedalīties, un sadarboties? Un kam ir spēkā vai nu iekļaut tevi, vai izslēgt?
Pēc analoģijas ar uzņēmumu, vadītājs jau var būt tāds, kam kabineta durvis ir vienmēr vaļā (nāc jebkurā brīdī - ja tev ir kāds jautājums, vai ieteikums, nāc jebkurā, patiešām jebkurā brīdī un runā, tevi uzklausīs, un ņems vērā) un var būt arī tāds tāds kas slapstās, un tu neredzi ne kad viņš atnāk, ne kad aiziet, un kabineta durvis ir vienmēr ciet. (Varbūt viņš tur kabinetā guļ?)
Pēc otrā vadītāja uzskatiem, tavs pienākums būs izmantot vēlīgi atvēlēto pieņemšanas laiku trešā mēneša trešajā trešdienā trijos, pazemīgi pieteikties uz audienci, un žēlīgi stāstīt kā vajag, lai gan zini, ka nekas no tā netiks uzklausīts, un tiks tikai nogrūsts tālākajā atvilktnē?
Fakts ir tāds, ka var būt iekļaušanas (inclusionary) attieksme, un izslēgšanas (exclusionary) attieksme (policy).
Piemēram, iestāde saņemot iesniegumu, konsekventi nogaida 30 dienas, pirms sūtīt atbildi (pie tam - kārtējo atrakstīšanos, nevis atbildi pēc būtības) - jo likums ļauj tā rīkoties. Vai arī atsakās atbildēt pēc būtības uz epastu, citējot Iesnieguma likuma pantus, ka tev jāierodas personīgi, un jāiesniedz izdrukāts un parakstīts iesniegums, un tikai tāds varot tikt izskatīts pēc būtības. (Ja likums birokrātam neuzliek par pienākumu nespļaut iedzīvotājiem acīs, tad lūk - iestāde izvēlas spļaut. Ja likumā ir teikts, ka jāatbild 30 dienu laikā, tev atbildēs precīzi 30tajā dienā, lai gan atbildi sagatavot varēja 10 minūtēs. Tieši tā viņi varbūt dara - uzreiz sagatavo atbildi, bet ieliek rindā, kur marinē visas 30 dienas, visu likumā atļauto termiņu. Tikai lai noliktu tevi pie vietas, ar tavām gnīdas prasībām.)
***
Saeimas apmeklētāju un informācijas centrs piedāvā tevi informēt par iespējām "piedalīties". Salīdzini kaut vai ar Anglijas parlamentu: tevi tur taču burtiski velk iekšā - nāc, skaties, piedalies, mēs tevi lūdzam!
Latvijā? Atgrūž. Neesi saukts. Ja nezināsi kur iet, un kam prasīt (un nebūs kāds paziņa, kas tev pasniedz roku), nekur tu arī netiksi.
Nu, apmeklētāju centrs vismaz sola, ka "mutiski izteiktu iesniegumu Centra darbinieki palīdzēs noformēt rakstveidā" - cik daudzās iestādēs ierodoties, tev būs, kas palīdz pat korekti iesniegt? Es pat teiktu vairāk - ir lielāka iespēja ka darbinieki tavu iesniegumu pacentīsies nereģistrēt, "pazaudēt", lai nav jāatbild.
Iestādes slēpj dokumentus, nesniedz informāciju, tikai atrakstās, neatbild pēc būtības. Kā tad tu vari "piedalīties", ja katrs solis sastopas ar pretestību. Neesi taču aicināts.
Bet elitei gan ir viegli pārmest mums par "sabiedrības kūtrumu". Fakti parāda - cilvēki necīnās jo netic ka "kautko var panākt". Bet vai tad var?
Nu, tā objektīvi, vai tad var? Ja nav pazīšanās un ietekmīgi draugi, cik iedzīvotājiem ir izdevies dažu nedēļu laikā panākt sev labvēlīga likumprojekta pieņemšanu, līdzīgi kā "košēr/halal lopkautuves" īpašniekam?
***
Var norādīt, ka Latvijā mazāk nekā 0,9% iedzīvotāju ir iesaistīti politiskajās partijās, un ka rezultāts ir likumsakarīgs.
Tajā pat laikā partijas ir tādi privāti veidojumi, kur jaunus biedrus neviens negaida, un kur lai uzņemtu par biedru, ir prasība, ka jābūt 2 esošu partijas biedru rekomendācijai.
***
Nu, tad par to varas vertikāli. Latvijā "vara pieder tautai" un Latvija ir parlamentāra demokrātiska republika.
Vispirms vienosimies, ka tā īstā vara ir birokrāti piepirstajos ministriju un aģentūru un pārvalžu un inspekciju gaiteņos - sauszemes flotes 205 263 nepiepildāmas rīkles, kas aprij katru katru latu no nodokļos iekasētajiem budžeta miljardiem, un prasa vēl Ls 500 000 000 (deficīta budžets).
Ir fakts, ka Latvijas šībrīža politiskajā sistēmā (reprezentatīvā demokrātija), ka deputāti neatbild nevienam. Deputāti ir "it kā" tautas priekšstāvji - jo Satversme tā teikusi, bet šobrīd viņi neatbild nevienam un viņim nav nekādu pienākumu neviena priekšā.
Iepriekšējās Saeimas vēlēšanās piedalījās 901 173 pilsoņi. Viņi ievēlēja 100 "priekšstāvjus", kas kļūst par Saeimas deputātiem. Varētu iedomāties, ka katriem 10'000 balsstiesīgajiem pilsoņiem, ir viens "savs" priekšstāvis, kuru tramdīt un tirdīt.
Bet... nav te nekāda iekļaujošā līdzdalības demokrātija.
Saeimā ievēlētie deputāti neatbild pat saviem partijas biedriem. Tu, redzi, vēlēšanās balsoji par partiju, par konkrētu programmu, bet ievēlētajiem deputātiem tas nav nekādā veidā saistoši - viņi dirsu ar to partijas programmu noslauka.
Droši dodas prom, un var kaut vai nodibināt paši savu (neievēlētu) varas partiju (šobrīd tie ir PS, SCP deputāti), ar saviem statūtiem un programmu, kas varētu būt pilnīgi pretēja tai, par kuru tu balsoji vēlēšanās!
(Kas principā, gadu pēc gada arī notiek - var teikt, valdošās koalīcijas purni apvienojas vienā kliķē - "Tautas nodevēju partija", un tik mauc savā nodabā - nevienam neatskaitoties, uzspļaujot solījumiem un vēlēšanu programmām.)
Viņi dirsu arī ar Satversmi noslauka - nekas nekaitē likumus pieņemt, kas ir pret cilvēktiesībām, pret valsts konstitūciju. Skaties tikai Satversmes tiesas lēmumus - praktiski katrs spriedums, kas atceļ Saeimas pieņemto likumu, kā pretrunā ar Satversmi, būtu jālasa ar izpratni, ka tie, kas par likumu balsojuši, ir tautas ienaidnieki.
(Kāda vispār var būt tautas priekšstāvja motivācija debatēt, un balsot par, pieņemt pretkonstitucionālu likumu? Ja vien viņš nav savas tautas nodevējs?)
***
Saeima izvēlas un ieceļ prezidentu. Prezidents izvirza premjera (ministru prezidenta) kandidātu, un tas savukārt būvē savu ministru kabinetu - valdību. Saeima apstiprina valdības sastāvu. Un tad atkal, valdība (ministri) mauc, un atskaitās tikai Saeimas priekšā. Ministri ieceļ savus vietniekus ("parlamentāros sekretārus" - tie ir atbildīgi tikai paša ministra priekšā) un valdīšana var sākties.
Vai ministrs atskaitās tev? Skuju. Latvijā vispār pastāv tāds jocīgs šaurās-pierītes ministru fenomens, ka viņš uzreiz patriotiski iekļaujas savā ministrijā, un sāk faktiski pildīt Valsts sekretāra PR personas amatu. Kamēr Valsts sekretārs bīda, lemj un shēmo, ministrs braukā pa publiskiem pasākumiem un novirza uz sevi kritiku, lai ministrijas birokrāti varētu netraucēti šeptēties. Faktiski, ministrs nostāda sevi pozīcijā PRET tautu, un aizstāv ministrijas birokrātus (ar Valsts sekretāru), nevis kā būtu jābūt - ka PRET TAUTU ir un paliek ministrija ar Valsts sekretāru priekšgalā, bet KOPĀ ar tautu ir ministrs, cenšoties ierobežot ministrijas patvaļu un birokrātu kosmiskās fantāzijas.
***
Interesanti ka Ministrijas parlamentārais sekretārs ir amats ar gandrīz tik pat plašām pilnvarām kā ministram, bet parlamentāros sekretārus vispār neviens negāna, tāds pelēkā kardināla amats.
Runājot par uzstādījumu "Valsts sekretārs pret Ministru", ārkārtīgi raksturīgs bija IZM VS Mareka Gruškeviča (TP) "cīņa" ar IZM ministri Tatjanu Koķi (ZZS) šovasar, kur Koķe pozicionējās kā "sliktā", kas cenšas slēgt lauku skolas, atlaist skolotājus, izsaucot visas lamas un dusmas uz sevi, bet Gruškevics pozicionējās kā "labais", gribot "glābt nozari", kurš grib saglabāt pedagogu darba vietas, nopludina "slepenu" informāciju, arī "lūdzot" sev samazināt algu.
Kāpēc ir uzskats, ka ministrs var atnākt un dažu mēnešu laikā visu sabeigt, slēgt vai iznīcināt? Iznīcina un iznīdē birokrāti, kas gadu gadiem tajā virzienā strādā.
Bet nedrīkst būt ministram sūtība iekļauties birokrātijas mašīnā un kļūt par laimīgu zobratiņu cirkulāru un rīkojumu konveijerā. Ministram sūtība ir tieši stāvēt ārpus birokrātijas, pret to visu.
Vai tu vari ietekmēt ko Valsts sekretārs dara? Absolūti nē. Pat ministrs īsti nevar ietekmēt Valsts sekretāru, var tikai nomainīt ar kādu, kas būs padevīgāks. (Piemēram, atgadījums IZM ar Rivžu (ZZS) pret Jarinovsku)
***
Tad ko īsti tu, pilsoni, vari ietekmēt. Vari rakstīt iesniegumu ģenerālprokuratūrai - tur tev atrakstīsies un starp rindām ieteiks nelekties. Vari rakstīt Tiesībsargam (āpsītim), tur tev atrakstīsies un starp rindām paskaidros, ka birojs godīgi atsēd savas dirsas, un nav ko prasīt rezultātus.
Vari rakstīt Satversmes tiesai, bet tur tev pateiks, ka iesniegums neatbilst kautkādiem tur pantiem, un vispār - ka tavas tiesības nav aizskartas, staigā. (Satversmē var būt rakstīts ka tev ir tiesības uz kautko, bet nekur nav teikts, ka tās ir garantētas, vai ka no tā valstij izrietētu kāds pienākums.)
Iedomājies, kā būtu vakariņot restorānā, kur oficianti par tevi tikai cenšas augstprātīgi paņirgāties, un tu skaidri zini, ka ēdienā ir piespļauts, vai vairāk.
Iedomājies, kā būtu iepirkties apģērbu veikalā, kur pārdevēji savākušies bariņā un atklāti smejas, un rauc pieri par stulbo lauķi, kas viņu smalkajā boutique ieklīdis.
Un tad modes meistari TV var pārmest cilvēkiem, ka viņiem nav nekādas izpratnes par stilu, un tāpēc veikali bankrotē, vai restorānu asociācijas vadītājs var no avīžu slejām pārmest cilvēkiem, ka viņi nevēlas neko saprast no gourmet ēdiena, un tāpēc restorāni tiek slēgti.
Bet īstenībā pie vainas ir oficianti un pārdevēji - restorāna darbinieki, veikala darbinieki. Par savu attieksmi.
Un Latvijā, iestādē vairāk priecājas tevi redzēt ejam, nevis nākam. Kad valsts iestādes darbinieka atbilde tev nav likusi justies pazemotam?
Varbūt tev kāds birokrāts ir pateicies, ka tu piedalies pārvaldē, tiešām pateicies, ka tu neesi bijis vienaldzīgs, ka esi uzrakstījis to iesniegumu, vai vēstuli, vai vienkārši - devis ziņu par sevi?
***
Kas ir vainīgs, ka LVRTC tāds LPP ieliktenis Dripe šeptējas. Kas ir vainīgs ka Latvijas pastā, Jūrniecības administrācijā tāds LPP ieliktenis Nils Freivalds močī? Vai ka tāds TP inkasators Lisenko mauc?
Vai tikai iedzīvotāji, ar to, ka nav "nodrošinājuši sabiedrības spiedienu" lai viņus izmestu? Vai arī politiķis - saimnieks, kas viņus tur ar nolūku ielicis.
Kurš ir vainīgs galu galā? Ļauns noziedznieks, vai viņa uzbrukuma upuris, ka nespējis "pastāvēt par savām tiesībām"?
***
Īstenībā retorika, ka upuris ir bijis pats vainīgs, nereti atskan no konservatīvo puses, atgadījumos par izvarošanu. Viņiem patīk uzsvērt, ka sievietei ir tiesības netikt izvarotai tikai noteiktos gadījumos - ja ir pietiekami pieticīgi saģērbusies (t.i., atbilstošās maisveida drēbēs), ja pastaigājas gaišā dienas laikā, un vietā, kur daudz cilvēku. Tad, iespējams, viņu neizvaros. Tumsā, vientuļā vietā, pieguļošā apģērbā? "Palaistuve - viņa taču pati uzprasās." Tāda "loģika" - lai ļautu savā prātā attaisnot noziedznieku.
Un ja tā padomā, neviens jau tev nevar garantēt ka tevi uz ielas pēkšņi nepiekaus un neaplaupīs. Nevar garantēt gan. Tavas tiesības var tikt pārkāptas. Bet ko policijai un tieslietu sistēmai būtu jānodrošina, garantētam jābūt tam, ka vainīgos atradīs, tiesās, un viņi saņems pelnīto sodu.
__________________
* un programmētājs, kurš iespringst par visu sistēmu, ātrāk vai vēlāk var kļūt par arhitektu - jo sistēmu arhitektus taču neieceļ no augšas, bet izvēlas no programmētāju vidus. kurš vairāk par arhitektūru cepas, ar laiku dabū gan oficiālo nosaukumu, gan pienākumus, gan arī atbildību. gudrā vārdā to sauc par meritokrātiju. - 40 rakstair doma
autortiesība
pīkstulis
ateja birkas
ienākt iedirst
