- 2008.02.28, 19:45
- Kautkādi aizdomīgi labēji uzskati parādās komentāros. Tāpēc būs jāteic kāds skarbs vārds: man liekas, ka labēji uzskati liecina par cilvēka politisku tuvredzību, un, iespējams, muļķību.
Definēšu ko es saprotu ar "kreisiem" uzskatiem, un kreisi orientētu valsti:
1) Kopīga veselības aprūpe (universal healthcare), bezmaksas izglītība, valsts garantētas pensijas, bezdarba pabalsti, pabalsti nabadzīgajiem.
2) Valsts garantēta elektroenerģija, gāze, apkure, ūdens. Garantēti dzīvokļi un infrastruktūra.
3) Valsts rūpējas par ilgspējīgu pastāvēšanu, izmanto atjaunojamus resursus, neļauj rūpniekiem piesārņot dabu, un seko, lai iedzīvotāji netiktu indēti.
4) Vara pieder tautai, nevis atsevišķiem oligarhiem un industrijas lobiju grupām.
"Labēja" valsts sekojoši būtu tāda:
1) Privatizēta veselības aprūpe (ja nespēji maksāt - vari mirt), izglītība tikai tiem kam jau ir nauda, privatizētas pensijas (ja spēji sapelnīt), at-will darba līgumi (darba devējs jebkurā brīdī tevi var atlaist, nenorādot iemeslus), nabadzīgie tiek ignorēti.
2) Privatizēta enerģētika - maksā cik korporācija prasa. Ja ir nauda, vari nopirkt no valsts zemi, bet par labiekārtošanu atbildi pats. Māju īpašnieki īri iekasē tik, cik viņiem liekas vajadzīgs - iedzīvotāji katrs ir pats par sevi, un valsts tur neiejaucas.
3) Valsts nodarbojas tikai ar likumdošanu, policiju, tiesām. Ar visu pārējo, kas nepieciešams (un kas nes peļņu) nodarbojas privātas kompānijas (korporācijas), kas domā tikai par peļņas maksimizēšanu.
4) Iedzīvotāju noslāņošanās, 90% naudas un 90% no īpašumiem pieder 5-10% bagātāko iedzīvotāju, kas arī diktē likumus.
Uzskaitītie kritēriji ir ekonomiskie kritēriji - es neapskatu politisko sistēmu, jo no politikas maz saprotu.
Un tagad par aizdomīgajiem viedokļiem:
a) (pārfrazējot) "Pensionārs pats ir vainīgs, ka ar viņa pensiju nepietiek lai izdzīvotu, ka nepietiek lai nopirktu pārtiku. Vajadzēja vairāk pelnīt, un ta arī pensija būtu lielāka!"
Tam, cik liela ir pensija, maz sakara ar to, ko par to naudu var nopirkt. Ja valsts nauda būtu segta ar konkrētu mantu (zeltu, vai, piemēram, garantētu ka par vienu latu var nopirkt 5 litrus piena), tad vismaz būtu skaidrs cik daudz tu pārtikas varēsi nopirkt par sakrāto naudu. Tu būtu drošs, ka tas tā būs gan pēc 20, gan pēc 60 gadiem.
Bet šobrīd ir tā, ka pēc 20-30-40 gadiem, ar to naudu, ko cilvēks ir sapelnījis sev pensijai, vairs nepietiek lai paēstu, un tur vairs nav vainīgs pensionārs.
Vainīga ir monetārā sistēma, kurā ir iestrādāta garantēta inflācija un naudas devalvēšanās.
Bet šobrīd - nav nekādu garantiju. Maize un piens ir labs piemērs - jo govis taču uzturēt nav kļuvis dārgāk, tu palaid viņas ganīties, un lai ēd zāli. Vakarā tik izslauc piena spaini. Kviešus, rudzus audzēt nav kļuvis dārgāk - tikai iesēj, un lai viņi aug paši. Izmaksas nav mainījušās*! Bet kāpēc tad cenas aug? Jo krītas naudas vērtība.
b) "[piena ražotājs] nav nekāds cilvēces labvēlis, bet gan biznesmenis, kura mērķis ir gūt peļņu. Ja viņš nespēj atrast citus izplatīšanas kanālus kā vien Maxima un Rimi - vai tā ir mūsu problēma?"
Vai nav mūsu problēma, ka galvienie lieltirgotāji pieder leišiem un norvēģiem respektīvi, un tirgotājiem nav nekādas daļas par to, ka viņu tirgotā pārtika ir neveselīga, ir piebāzta ar visādiem konservantiem, steroīdiem un ģenētiski modificētiem augiem un bīstamām E vielām, un ir negaršīga? Tirgotāju kompetencē ir tikai maksimizēt peļņu. Un bez tam, ja tas ir ārvalstu uzņēmums, kāda viņam daļa gar kautkādiem Latvijas iedzīvotāju veselību? Tādiem tik tirgot vislētākos sūdus par visdārgāko naudu, un pajāt par sekām.
Ja Latvijas ražotājs gribētu tirgot veselīgu pārtiku (pieņemsim, ka viņam tomēr piemīt kautkāda nacionāla, nacionālpatriotiska domāšana), kas piespiedīs dominējošos tirgotājus vispār atvēlēt viņam vietu uz plaukta? It īpaši, ja nacionālā ražotāja produkts konkurē ar dominējošo "produktu" kur viss dabīgais ir aizstāts ar mākslīgo lai tikai būtu lielāks peļņas procents.
Un paskaties uz privātajiem ražotājiem - cik tad īsti bija palikuši, kas krējumu dabīgām metodēm ražo? Nevis no piena izkāš visus taukus, piešauj klāt vislētāko tauku aizstājēju, palmu eļļu, un lai izskatītos balts - labi daudz E krāsvielas. Un lai garšotu pēc kaut kā - labi daudz E mākslīgo garšas "pastiprinātāju", "stabilizatoru" un "emulgatoru".
It kā nacionālie ražotāji, bet ražo pēdējos mēslus! Kāpēc? Tāpēc, ka viņiem pirmā prioritāte ir peļņa. Ja tu cilvēks pērc to sūdu, un garšu atzīsti par labu esam, tad ražotājam viss ir skaidrs - sūds vēl nav pietiekami sūdīgs, un peļņa vēl nav pietiekami augsta: uz priekšu.
* (ok, izmaksas ir mainījušās, jo degviela nu ir dārgāka, un vairāk jāmaksā par novākšanu, transportu, apstrādi, cepšanu, utt., arī pats zemnieks vairs negrib par grašiem rukāt.) - 76 rakstair doma
- 29.2.08 12:44 #
-
Es, savukārt, esmu ar labēju domāšanu un uzskatu, ka kreisi domājošie ir bērna prātā (nu tas tā nedaudz agresīvi skan, jo īstenībā es esmu labvēlīgi un toleranti noskaņots, bet pieskaņojos tekstam par muļķību).
Kāpēc?
1. Kreisa domāšana izvirza par uzdevumu valstij parūpēties par visu cilvēka dzīvi - palīdzēt vecākiem bērnu izaudzināt, izglītot (pie tam pilnībā atbilstoši paša cilvēka vēlmēm), pabarot, garantēt darbu un ienākumus, sargāt drošību, rūpēties, lai cilvēki dzīvo veselīgā vidē, ēd labu un veselīgu pārtiku, tiek nosargāti no nevēlamas ietekmes, lai katram cilvēkam ir mājoklis, parūpēties par to, lai slimie tiktu ārstēti labā kvalitātē, aprūpēt cilvēkus vecumdienās (nodrošināt ienākumus, samazināt izdevumus utt.). Izklausās pēc sapņa? Nē, izklausās pēc maza bērna fantāzijas par iespēju iekļūt saldumu veikalā un ēst visu, cik grib. Par ko šādā sabiedrībā atbild pats cilvēks? Par to, kā izklaidēties? Ar ko tad pieaudzis cilvēks atšķirtos no bērna? Man vienmēr ir šķitis, ka pieaugušu cilvēku raksturo atbildības uzņemšanās - no sākuma par sevi, tad par savu ģimeni, bērniem, savu valsti un visbeidzot par saviem vecākiem, kad tie vecumdienās vairs pilnvērtīgi par sevi nevar parūpēties. Valsts kļūšana par Lielo Mammu padara mūs visus par mūžīgi bezrūpīgiem bērniem. Nav nekāds brīnums, ka mums jauni bērni nedzimst (dzimst ļoti maz) - ir tomēr lietas, kuras valstij nevar nodeleģēt un tad nu mēs neesam gatavi tās uzņemties un ierobežot savu mūžīgo bērnību.
Protams, jebkurā sabiedrībā ir tādi, kas paši par sevi nevar parūpēties un rūpju uzkraušana par viņiem tikai vecākiem/radiniekiem būtu augstākā mērā netaisnīga - piemēram, cilvēki ar invaliditāti. Latvijas konkrētās situācijas gadījumā - ekonomisko pārmaiņu dēļ mums ir izveidojies "bez vainas vainīgo" pensionāru slānis, kas pensionējās pirms 1996. un nedaudzos sekojošos gados. Tā ir īpaša atbildība sabiedrībai, kas jārisina.
Tomēr vispārīgi - valstij ir jāuzņemas funkcijas, kuras paši pieauguši cilvēki nespēj atrisināt.
2. Kas par to visu maksās? Manis aprakstītais modelis liek valstij agrāk vai vēlāk pāriet uz tādu pārdales modeli, kur vismaz 80% no resursiem nonāk valsts rīcībā. To, ko tas nokauj uzreiz - jebkādu privātu iniciatīvu (kaut, protams, bagātie ir atraduši risinājumu, kā pelnīt Zviedrijā, bet nodokļus maksāt Kaimanu salās). Apskatieties apkārt pasaulē - valstiskas rūpes par to, kādas zāles mēs dzersim, ir novedis pie tā, ka zāļu cena ir augusi dramatiski un industrijas koncentrācija ir fenomenāla. Tas pats notiks ar pārtiku utt. No valsts intervences iegūst tikai lielie, jo viņi vienīgie ir spējīgi izdzīvot. Vai arī tiek izveidots mehānisms, kas mākslīgi uztur miljoniem liekēžu (kā ES Common Agricultural Policy) uz mūsu visu ienākumiem.
3. Ja valsts uzņemas bezgala daudz funkcijas, tad politiskā diskursā nozīmi zaudē patiešām svarīgās lietas - lieta, kam valsts ir dibināta pirmām kārtām - mūsu visu aizsardzībai no ārējiem draudiem. To labi var redzēt izlaistajās R-Eiropas valstīs, kas ir jau aizmirsušas, kā ASV viņu vietā izcīnīja uzvaru Aukstajā karā, kas būtu sagrāvis viņu dzīves stilu, iecienīto brīvību utt.
4. Valsts pati par sevi ir dranķīgs pārvaldītājs - grūti nosaukt kaut vienu procesu, ko valsts sekmīgi būtu attīstījusi ilgāk par dažiem gadiem. Tie vienmēr tiek apaudzēti ar nevajadzīgu birokrātisku formālismu un noraksti bezgalīgās procedūrās. Jāpiekrīt Reiganam - "valdība nekad nav risinājums, tā vienmēr ir problēma". - Atbildēt
