Faith Club

29.2.08 12:44
Es, savukārt, esmu ar labēju domāšanu un uzskatu, ka kreisi domājošie ir bērna prātā (nu tas tā nedaudz agresīvi skan, jo īstenībā es esmu labvēlīgi un toleranti noskaņots, bet pieskaņojos tekstam par muļķību).

Kāpēc?

1. Kreisa domāšana izvirza par uzdevumu valstij parūpēties par visu cilvēka dzīvi - palīdzēt vecākiem bērnu izaudzināt, izglītot (pie tam pilnībā atbilstoši paša cilvēka vēlmēm), pabarot, garantēt darbu un ienākumus, sargāt drošību, rūpēties, lai cilvēki dzīvo veselīgā vidē, ēd labu un veselīgu pārtiku, tiek nosargāti no nevēlamas ietekmes, lai katram cilvēkam ir mājoklis, parūpēties par to, lai slimie tiktu ārstēti labā kvalitātē, aprūpēt cilvēkus vecumdienās (nodrošināt ienākumus, samazināt izdevumus utt.). Izklausās pēc sapņa? Nē, izklausās pēc maza bērna fantāzijas par iespēju iekļūt saldumu veikalā un ēst visu, cik grib. Par ko šādā sabiedrībā atbild pats cilvēks? Par to, kā izklaidēties? Ar ko tad pieaudzis cilvēks atšķirtos no bērna? Man vienmēr ir šķitis, ka pieaugušu cilvēku raksturo atbildības uzņemšanās - no sākuma par sevi, tad par savu ģimeni, bērniem, savu valsti un visbeidzot par saviem vecākiem, kad tie vecumdienās vairs pilnvērtīgi par sevi nevar parūpēties. Valsts kļūšana par Lielo Mammu padara mūs visus par mūžīgi bezrūpīgiem bērniem. Nav nekāds brīnums, ka mums jauni bērni nedzimst (dzimst ļoti maz) - ir tomēr lietas, kuras valstij nevar nodeleģēt un tad nu mēs neesam gatavi tās uzņemties un ierobežot savu mūžīgo bērnību.
Protams, jebkurā sabiedrībā ir tādi, kas paši par sevi nevar parūpēties un rūpju uzkraušana par viņiem tikai vecākiem/radiniekiem būtu augstākā mērā netaisnīga - piemēram, cilvēki ar invaliditāti. Latvijas konkrētās situācijas gadījumā - ekonomisko pārmaiņu dēļ mums ir izveidojies "bez vainas vainīgo" pensionāru slānis, kas pensionējās pirms 1996. un nedaudzos sekojošos gados. Tā ir īpaša atbildība sabiedrībai, kas jārisina.
Tomēr vispārīgi - valstij ir jāuzņemas funkcijas, kuras paši pieauguši cilvēki nespēj atrisināt.

2. Kas par to visu maksās? Manis aprakstītais modelis liek valstij agrāk vai vēlāk pāriet uz tādu pārdales modeli, kur vismaz 80% no resursiem nonāk valsts rīcībā. To, ko tas nokauj uzreiz - jebkādu privātu iniciatīvu (kaut, protams, bagātie ir atraduši risinājumu, kā pelnīt Zviedrijā, bet nodokļus maksāt Kaimanu salās). Apskatieties apkārt pasaulē - valstiskas rūpes par to, kādas zāles mēs dzersim, ir novedis pie tā, ka zāļu cena ir augusi dramatiski un industrijas koncentrācija ir fenomenāla. Tas pats notiks ar pārtiku utt. No valsts intervences iegūst tikai lielie, jo viņi vienīgie ir spējīgi izdzīvot. Vai arī tiek izveidots mehānisms, kas mākslīgi uztur miljoniem liekēžu (kā ES Common Agricultural Policy) uz mūsu visu ienākumiem.

3. Ja valsts uzņemas bezgala daudz funkcijas, tad politiskā diskursā nozīmi zaudē patiešām svarīgās lietas - lieta, kam valsts ir dibināta pirmām kārtām - mūsu visu aizsardzībai no ārējiem draudiem. To labi var redzēt izlaistajās R-Eiropas valstīs, kas ir jau aizmirsušas, kā ASV viņu vietā izcīnīja uzvaru Aukstajā karā, kas būtu sagrāvis viņu dzīves stilu, iecienīto brīvību utt.

4. Valsts pati par sevi ir dranķīgs pārvaldītājs - grūti nosaukt kaut vienu procesu, ko valsts sekmīgi būtu attīstījusi ilgāk par dažiem gadiem. Tie vienmēr tiek apaudzēti ar nevajadzīgu birokrātisku formālismu un noraksti bezgalīgās procedūrās. Jāpiekrīt Reiganam - "valdība nekad nav risinājums, tā vienmēr ir problēma".