Saule...Cerība...
Zini, varētu teikt, ka pavasaris savā ziņā ir kā attiecību sākums...tīrs, bikls, satraucošs.:)Un tad kaut kā nemana to ārprātu, kas notiek uz Rīgas ielām, kad nokūst sniegs.Esmu varbūt naiva, bet pašlaik, kad jūti, ka kaut kas mainās, es stāvu šai zampai pāri....
Man tas nozīmē miklas zemes smaržu...sabristas kājas, meklējot dārzā sniegpulksteņus.Piesaulē sasilušu mežu.Pirmo jaunās zāles stiebru kūlā.Nosalušus pirkstu galus, jo pasteidzos cimdus nobāzt tālākajā skapja stūrī.
Tāds ir mans pavasaris.Naivs un banāls.:)