Skatos pulkstenī. Ar skatienu sekoju līdzi sekunžu rādītājam un klusi skaitu līdzi sekundes. Jau atkal viena minūte ir pagājusi un nekad vairs tā nebūs tāda pati, kā tikko vēl pirms pāris sekundēm bija. Cieši skatoties uz pulksteni, var redzēt, kā kustas minūšu rādītājs. Paiet viena minūte, paiet vēl viena un vēl un vēl... Kaut ko gaidu. Pats gan nezinu ko. Varbūt nākamās dienas sākumu? Zināšu to tikai tad, kad būšu sagaidījis. Ir lietas, kuras neapzinoties gaidām visu savu mūžu. Un te pēkšņi notiek kaut kas tāds, un šķiet, ka patiešām tas ir tas, ko tik ļoti biju gaidījis, pēc kā tik ilgi tiecos! Visu mūžu neapzinādamies to, mēs neizjūtam nekādu diskomfortu bez tā – ilgi gaidītā. Tikai pēc tam, kad tas ir pienācis, rodas domas par to, kā gan vispār bija iespējams dzīvot bez tā. Bija. Tagad vairs nav. Bet to es redzēšu tikai tad, kad sagaidīšu. Tad es arī redzēšu, kas bija tas, ko gaidu. ...pēc tam, gan jau, pastāstīšu