Garastāvoklis:

gloomy

and so it begins...
Šeit es mēģināšu izlikt uz "papīra" savu nožēlojamo dzīvi. Nez, varbūt palīdz.

Šodien biju uz lekcijām (gandrīz visām). Kārtējo reizi visu dienu nevienam nepateicu nevienu vārdu, arī mani neviens neaiztika. Brīžiem tāda situācija ilgst vairākas dienas. Kad kāds no kursabiedriem, ar kuriem es uzturu minimālus kontaktus, iedomājas atvilkties, tad pārmijam dažus vārdus, par tādām aizraujošām tēmām kā "kas uzdots" vai "kad kontroldarbs". Nekādu kopēju interešu ar viņiem man nav.
Draugu man nav... pavisam. Dzīvoju lielākajā Latvijas pilsētā, bet jūtos kā uz vientuļas salas. Vienīgie cilvēki, ar kuriem reizēm parunāju ilgāk par 5 minūtēm, ir senči, kas pa laikam pazvana no Īrijas, un māsa.

Manai aktīvajai sociālajai dzīvei stipri palīdz arī tas, ka es nedzeru un "netusēju". Ir mēģināts, bet galīgi nesaista.

Būtu kāds veids kā iznīdēt vajadzību pēc sociāliem kontaktiem, un pasūtīt visus nah. Vairākus gadus jau cenšos, diemžēl, vienalga reizēm uznāk depresija.

Labi, pagaidām pietiek.