Ir viens noslēpums, ko man uzticēja tibetiešu mūks kuram parādīju pareizo ceļu uz Gūtmaņalu. Kaķus vislabāk aizstāj bērni un vēl labāk esot, kad mājās ir bērni un kaķis un suns.

(Reply to this) (Thread)

Nu un cik bieži ir gadījies dzirdēt, ka rekur mums sadzima bērni te nesen, visi uz atdošanu, nu vai var dabūt par simbolisku samaksu? Un viņi netiek paši ar sevi galā, gadiem jāradina iet uz kastīti, paši neprot ne paēst, ne nomazgāties, nē, nē, tas noteikti nav variants.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet ziniet, kā ir? Tā brīvība pārvēršas bezjēdzībā. Kurā nav vispār nekādu iemeslu nākt mājās, nav nekādu iemeslu vispār uz kaut ko saspringt, pats sev es nekad neesmu šķitis pietiekami svarīgs.

(Reply to this) (Parent)

Iemesls nākt mājā ilgam laikam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu pārfrāzēsim par "nākt mājās pēc spontāna trīs dienu izbrauciena", es neesmu nekāds baigais mazo hjūmaņu speciālists, bet man ir aizdomas, ka viņus tik ilgi bez pieskatīšanas nevar atstāt. Un joprojām paliek arī iepriekšējie jautājumi.

(Reply to this) (Parent)

Tibetiešu mūks, kas meklē ceļu uz Gūtmaņalu jau pats par sevi ir visai aizdomīgi, nerunājot par pašu mācību.
Tikpat labi var teikt, ka Hruščovs mums visiem māca - vislieliskāk vēlēties atgriezties mājās palīdz teļu ferma uz 200 galvām, jo tas ne tikai uzliek brangu atbildību, bet dziļi saknē aizpilda dzīvi kopumā.

(Reply to this) (Parent)