|
Sep. 21st, 2019|01:20 pm |
Stulbums ir tajā, ka pamazām beidzas sezona, kurā varēja pie katras iespējas izvairīties no būšanas mājās, un tagad, kad Māte Daba aizvien biežāk iesloga dzīvoklī, pamazām sāk iekickot realitāte. Kurā neeksistē Pelēkā Cūka. Un apziņa, cik ļoti pietrūkst tās mazās, spalvainās huiņas. Toreiz es vienkārši pragmatiski savācu visu ar viņu saistīto, sabāzu miskastes maisos un pie pirmās iespējas izmetu nahuj, lai nav, lai nebūtu ne mazāko atgādinājumu, ka šajā mājā vispār ir bijis kāds kaķis, un uz to brīdi tas pat strādāja, man pat bija izdevies sev ieskaidrot, ka ir labāk un vienkāršāk, ka nav jādomā par to, kā nekad nebeidz izbeigties kaķusmiltis un cepumi, ka tagad drīkst bez sirdsapziņas pārmetumiem pazust no mājām uz tik ilgi, cik ilgi vien gribas. Bet ziniet, kā ir? Tā brīvība pārvēršas bezjēdzībā. Kurā nav vispār nekādu iemeslu nākt mājās, nav nekādu iemeslu vispār uz kaut ko saspringt, pats sev es nekad neesmu šķitis pietiekami svarīgs. Un tagad es pamazām sāku domāt par to, vai tajā rītā, kad viņš mani pamodināja kaut kādā nestundā, lai pieprasītu nekavējošu pakasīšanu, viņš jau bija kursā, ka viss tūlīt beigsies? Visdrīzāk nē, bet, kad es stiepu būri pie tuvākajiem vetiem – es biju, es skaidri jutu, ka viss.
Piecpadsmit gadi dzīves, jobani piecpadsmit gadi pavadīti ar to spalvaino huiņu, atceries visus krāšņākos prikolus, ko viņš ir izpildījis, atceries to mizantropiju, par kuru var tikai apskaust un mācīties no, un secini vienu. Vajag kaķīti. Es pilnīgi labi saprotu "nekad vairs" pozīciju, bet man ir absolūti skaidrs, ka vajag kaķīti. Citādi mājas fenšujs ir absolūti šķībs, tas nav pareizi, ka, atverot ārdurvis, tevi nesagaida samiegojies, pārmetuma pilns purns. Pelēko Cūku nav iespējams atkārtot, tas visiem skaidrs, bet man šķiet, ka man izdotos izaudzināt vēl vienu nīgru, cilvēkus ienīstošu radījumu, par kuru būtu vērts šad un tad kaut ko iespamot te Cibās.
Atvainojiet, izlauzās.
Posta soundtracks ir viens no skaistākajiem Underworld trackiem ever, lai gan iespējams, ka šī posta soundtrackā bija jāskan Keitai, te bija jāskan Keitai, socks last, socks last, keep moving, don't move. |
|