| |
[Jun. 2nd, 2014|09:49 pm] |
| [ | mood |
| | Nesaprotams | ] |
| [ | music |
| | Klusums | ] |
"Fuf, beidzot beiguši to urbšanu", atviegloti secināja kaimiņu kinders un ķērās pie vijoļstundām.
Tikmēr man šodien viss pilnīgi taisnā leņķī, mēģinu aklimatizēties, nu un pamosties arī nu jau vienreizīt. Jo protams, ka arī atpakaļceļā dārgie maģāri no Wizz-"viss jūsu ērtībām"-Air mūs lieku stundiņu nomarinēja lidostā, līdz ar ko Prāgā nolaidāmies krietni pēc pusnakts, viss normālais transports uz pilsētu papists, nīkšanas svētki jāturpina nakts autobusā, kas līkumo caur visiem iespējamiem rajoniem un mazdārziņiem, centram tuvojāmies vispār ap pulksten pusdiviem. Lidostas point of no return mēs bijām šķērsojuši pirms teju 6 stundām. Tāpēc tālākās darbības pat netika īpaši apspriestas, izkāpām no busa un nekavējoties devāmies uz tuvāko diennakts krogu (jo te tādi ir), paņēmām pivcīšus par 0.75GBP gabalā (jo te tā viņi maksā), aizpīpējām (jo te drīkst) un kādu laiciņu vienkārši jutāmies kā paradīzē. "Gribas čipsus" ieminējās dzīvesbiedre, uz ko nekavējoši priecīgi teicu "ņem!, ņem visu, ko vien tu gribi, da kaut šampanieti!"
Jo nu nopietni, dārgie briti, ahujeļi jūs tur 4 mārciņas par kausiņu prasīt, nē nu nopietni, tas ir kaut kas ārpus laba un ļauna. Par cigām pa 9 GBP vispār smalkjūtīgi paklusēšu, tādus vārdus pat es nelietoju.
Visādi citādi, protams, pasākums izdevies godam, miljons kilometru nostaigāti, par ikdienas darbiem veiksmīgi aizmirsts, nu ja nu varbūt pāris pacienti pieminēti tīri nedraudzīgā kontekstā, apmeklētas visādas Fraja un Konan-Doila rekomendētas dzertuves, čāpots pa teju vai tukšu Oksfordštrāsi (jo īsteni estēti pēc iedzeršanas Čelsijā mierīgi dodas uz savu KingsCross kājām), Raundhausā pabūts.
Jēziņ, Raundhauss, tas ir kaut kas, ar ko principā visvieglāk aprakstīt jēdzienu "ahujenna". Cmuki, pārdomāti, bet kas visvairāk uztrauca un radīja kognitīvo disonansi, bija skaņa. Jo jaunieši uz skatuves griež ģitāras no visas sirds, basus jūti ne ar ausīm, bet ar plaušām, nu un šajos apstākļos organisms pilnīgi automātiski gaida vienveidīgu trokšņa šļuru, kurā var aptuveni uzminēt melodiju. A tur, a tur... a tur varēja dzirdēt katru. Instrumentu. Un. Katru. Vārdu.
Afigel.
(pielikumā sūdīga pikča no Raundhausa)
Nu un Archive, protams, malači kā vienmēr, skāde, ka šitik brīnišķīgā koncī bija jāpaliek "vērotāju no malas" lomās. Sākumā, kā jau bija solīts, AXIOM prezentēšana, "filma" izrādījās vienkārši savstarpēji saistīti klipi kādām piecām dziesmām, par kuru muzikālajām kvalitātēm es vēl padomāšu, bet atsevišķi brrrr-iespaidīgi momenti izdevās, to nenoliegt. Un uz to visu sanāk skatīties kā tipa mēs te uz ķini atnākuši. Tak šie izspēlē viltīgu triku un atlikušo koncerta daļu hujārī visu jestrāko un smagāko, kas vien viņiem nošu lapās atrodams, a mēs joprojām tādi neko nesaprotam un skatāmies uz visu kakbe no malas. Slēdzītis noklikšķēja, kad beidzot izdzirdēju dzīvajā Finding so Hard, šitas sātaniskais skaņdarbs mani paķer katru reizi, viltīgs bezgala, sākumā tāds neuzkrītoši monotons, ar ko savās padsmit minūtēs tevi ievelk kaut kādā nerealitātes sajūtā, mazliet iemidzina, nu un tad kļūst nervozāks un nervozāks, līdz pašās, pašās beigās ar kārtīgu spērienu norauj jumtu ar visām sijām un balstiem k jebeņam, jā, tur bija zosāda uz skaitli trīs. Nu un pie romantiskās balādes You Make Me Feel jau bija pačka mazliet jāpapurina turpat sēdvietā.
Āfterpārtijs, savukārt, izrādījās kaut kādā dīvainā krogā, sākumā pat nesapratām, kāda hrena pēc mēs te esam visi sadzīti, kāpēc mēs paši nevarētu izvēlēties, kur iedzert. Tak kādā brīdī pie dīdžeju pults sapulcējās neviens cits, kā apmēram puse kolektīva sastāva, solists līferēja starp apmeklētājiem, apkampdamies ar faniem un fanēm, pārējie lika priecīgu muzičku, ar ko, jāteic, visu koncerta pēcgaršu arī nolikvidēja. Jo kāda starpība, kurš liek mūziku, ko man negribas dzirdēt, piekritīsiet. Un vēl ķecerību padomāju, skat', vot, čuvaki uzliek Bovija "Let's Dance", tauta priecīgi uzgavilē un metas danci vest, a es tāds pie sevis padomāju — OK, trešdaļa publikas mums te ir francūži, tos svītrojam, bet visi pārējie tak ir briti. Un viņiem tak šitas ir kaut kas tāds pats, kā ja pie mums kāds disenē uzliktu Lapčenoku, piemēram.
(Pielikumā sūdīga pikča no afterpārtija)
Labi, aizmuldējos. Jāiet iedzert, varbūt vēlāk vēl kaut ko pastāstīšu.
A varbūt nē.
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}