Es ap 2002. gadu braucu no Liberec uz vācu Zittau. Laikam tas sanāk šaursliežu dzelzceļš, hvz, tur lēni kladzināja tāds vienvagonīgs grausts, ir tādi vietējā ražojuma motorizētie brīnumi. Ārā bija maijs, baisi smuks un silts vasaras sākums, ziedēja rapšu lauki, visiem foršs garīgais. Auksts alus arī bija.

Bet pats labākais, ka vagonā bija onka uz gadiem 60. Ādas jakā ar bārkstīm un ādas platmali. Viņam jau vairāki auksti ali bija māgā, tādēļ viņš paņēma savu ģitāru un teica nelielu runu. Čehiski runāju slikti, bet saturs bija aptuveni "ārā pavasaris, bet nav te jautri". Tad viņš sāka spēlēt kaut ko samērā ātru. Pēc maza brītiņa kaut kādi jaunieši sāka dziedāt to dziesmu, acīmredzot pazīstama. Tad piecēlās man blakus sēdošs pieklājīga izskata kungs, kurš sāka uzlūgt sēdošās dāmas uz deju. Izrādījās, ka dāmas nav kautrīgas, no kustībām neatsakās un pavisam drīz vagonā sākās samērā saviesīgs pasākums ar dziedāšanu, dejošanu, lēkāšanu, skaļām sarunām uc. Tāda lauku zaļumballe vilcienā.

Viss ilga kādas 15 min, jo tad jau Vācija bija klāt un tur vairs jautrība nepieklājas. Bet iespaidi neaizmirstami.

(Reply to this) (Thread)

:)
lielisks stāsts!

(Reply to this) (Parent)