Maza priekšvārda vietā kautrīgi atzīšos, ka biļetītes uz pasākumu mums bija iepirktas teju lētākās no tām, kuras vispār vairs bija pieejamas. Pašā HC Sparta, tagad jau Tesla Arena, aizmugurē, vieta tur omulīga, starp citu. Šos papīrīšus žņaudzot siltajā atvasaras saulē sasvīdušajās roķelēs, iestājāmies rindā, godprātīgi to izstāvējām, taču pie pašas ieejas mūs pārķēra personāls. Pārāk daudz no viņas vārdu plūdiem izlobīt nevarēja, taču galvenais bija skaidrs — kaut kādu iemeslu dēļ mūsu biļetes pagalam nav derīgas, taču nenokariet, brāļi un māsas, degunus, rekur smaidīgais puisietis jums iedos jaunas.

Smaidīgais puisietis nekavējās tā arī izdarīt, vēlreiz ļoti laipni atvainojās par sagādātajām neērtībām un izsniedza aizvietotājpapīrīšus. Uz kuriem neuzbāzīgi rotājās mūsu jauno sēdvietu nominālcena: 4500Kčs. Un norāde, ka mūsu ieejas trepītes ir tur, pa labi.

Ar uzrakstu VIP Zone.

Es līdz šim neesmu sapratis, kādā loterijā mēs vinnējām, bet fakts paliek fakts — pasākumam parādījās tādi blakusefekti, kā balkoniņš smēķētājiem, uzkodu galds (īpaši badīgajam proletariātam pat kotletes un vistiņas, aber lūgtum!), kā arī, protams, dažāda stipruma bezmaksas dzērieni pie bāra.

Tas gan izrādījās teju vai lieki. Ja pirmajā pasākuma daļā, pēc jau pašā sākumā atspēlētās obligātās radio repertuāra programmas, es vēl mazliet smaidīju par klasisko oldskūl uzstādījumu un malkoju alutiņu, tad otro daļu jau nosēdēju vienkārši acīm un ausīm plaši vaļā. Man bija aizdomas, ka tam jābūt labi, bet es noteikti nebiju gaidījis, ka tas būs kaut kas tik varens.

Skaņa teju ne sliktāka, kā austiņās klausoties; nu labi, tas saprotami, jo apskaņošanas uzpariktēm nav jāpacieš basu mocīšana un ģitāru zāģēšana. Pie instrumentiem — acīmredzami savas lietas meistari, no kuriem var dzirdēt un izbaudīt katru noti. Un vecais onka (achtung!, 74 gadu vecumā!) no balss nav zaudējis ne kripatu. Gluži kā no cinisma un humora izjūtas. Nu pilnīgs festivāls smadzenēm un ausu kārpiņām, savādāk to nenosaukt. No tiesas sen nebija gadījies tā, ka viss, ko tu spēj, ir nekustīgi sēdēt un ķert kaifu no katras skaņas.

Pats pasākums izrādījās pilnīgs anšlāgs; brīvas vietas novērotas netika, atšķirībā no pa malām satupušiem entuziastiem, kā arī ļautiņiem, kuri pie ieejas stāvēja ar lapiņām «pērku biļeti». Un, kas priecē, arī atsaucība zālē tāda, ka ik pa brīdim likās, až apraudāsies opaps. Nu ja, 15 gadi, kopš pēdējo reizi kārtīgi uz skatuves kāpis, kazi aizmirsies jau bija. "Thank you for keeping my songs alive through all these years, I appreciate it."

Un kā tad neturēsi alive, sasodīts, da labi tur radio skonto nomocītie visādi eint nou kjūr for lav, bet vecā mistera mūziciņa ir un paliek ģeniāla.

Aj, vārdu sakot — nespēju es jums te pārstāstīt visas tās emocijas. Man tik reti sanāk publiski teikt ko labu un pozitīvu, ka es vienkārši esmu aizmirsis, kā to darīt. Pie kam lielākā daļa tik un tā šamo par romantisku šlāgerdziedoni uzskata, ij ej un iestāsti kaut ko, kamēr klātienē neparādīsi. Eku, dārgā dzīvesbiedre arī uz performanci nāca paklausīties vienu tādu braienu feriju, tikai mazliet vecāku.

Bet performance — no tām, kas ir jāapmeklē. Patiesībā, pārnākuši mājās sākām paniski veikt izpēti, kur vēl tā ātri un nesāpīgi varētu aizskriet, un otrreiz noklausīties. Jo spriežot pēc atvadu vārdiem, kad koncerts tiešām, tiešām beidzās — citas iespējas laikam jau vairs nebūs gan. Thus, Hallelujah!