muļķīgi, bet man citreiz gribas kā amēlijai - palīdzēt tiem cilvēkiem satikties, vai atkal satikties, ja redzu, ka tur ir savstarpēja ilgošanās, varbūt tā vienkārši ir empātija, ka iejūtos viņu ādā, un man ir sāpīgi, kad iedomājos, ja tā notiktu ar mani. jo man savā prātā liekas, ka cilvēkiem ir jāšķiras tad, kad ir iestājies apnikums, bet kamēr apnikuma nav, tikmēr nevajag aiziet katram uz savu pusi. ja vēl aizejot kāda no pusēm laimīga būtu, bet nē taču.
viņa čīkst, ka ilgojas, šis čīkst, ka aizmirst nevar, bet nesatiekas.
nē nu man jau vakar viens pastāstīja, kā tas ir, bet tik un tā - nepārliecina. jo ieplīsis nav saplīsis un var salīmēt.

jā, ja vien tiešām tās ir ilgas pēc cilvēka, nevis pēc tā - ak, kā viņš/viņa mani mīlēja.

nav manī nekā no psihologa, bet man reizēm liekas, ka es zinu, kā vajag būt.

tāpat kā zinu, ka man pašai vēl gadu vienai būt.