Vakar 1cilv teica par ilgām pēc zudušā skaistuma. Tad sāku atsaukt atmiņā sevi,kad man bija un tad zuda. No cilvēka aiziet bija,nu ne gluži viegli,bet pieņēmu,ka viņš man ir miris,to tā uzskatu joprojām. Taču,kad atceros viegluma sajūtu,tad iesmeldzas,un tad man liekas,ka viņš man pietrūkst,taču atkal attopos,ka man savā egoismā pietrūkst viņa sniegtā mīlestība un mana zaudētā princesesība,kā karaliene,kurai žēl zaudētais tronis,jo man tak likās,ka lai nu kurš,bet viņš mani mīlēs mūžīgi,neskatoties uz to,ka sāku novirzīties no kursa,man pat likās,ka viņa pienākums ir darīt visu,lai nenovirzos,bet viņš to nedarīja,lai gan vienmēr bija deklarējis savu eņģelību. Laikam jau tās ir lietas,kas nesadzīst tomēr. Cilvēku var aprakt,bet sajūta par mīlestību nemirst,un tieši tālab negribu nocietināties,jo varbūt kādreiz atkal sāk mirdzēt