#
Visvairāk jau pietrūkst, ka nav tāda cilvēka blakus, kam noticēt, un ja nav, tad tu pats paliec kā bez drošinātājiem, jo nav neviena, kas iedrošina, un pati esmu vainīga, ka man liekas - ir vajadzīgs tikai vienmēr viens cilvēks, lai gan arī zinu, ka uz pasaules ir tādi, kas man arī tāpat palīdzētu. Jūtos sevī kā iedzīta stūrī, kā būrī, kā kaut kādas gleznas rāmī no kā saviem spēkiem nevaru izkāpt. Mierinu ar domu - gan jau. Gan jau izkāpšu, neskatoties uz to, ka neesmu no stiprajiem. Atbalsta pietrūkst, bet gan jau..