sāku nespēt atcerēties pienākumus. zinu, ka no rīta Ferets nāks mērīt logus, bet vakarā jāatdod Supervisor anketa meieteni, kas piedalījās kritiķu darbnīcā. pārējo pa vidu klāj salda neziņa, kaut kas tur noteikti bija.
Ingmārs brauks uz Briseli. 4dien jāiet pie ārsta.

manā hormonālajā prātā sāk nākt bēbīšu idejas. šobrīd man gribētos vairāk par visu vienkārši tikt pie tās somu bēbju kartona kastes ar visu cilvēkam vajadzīgo līdz 9 mēn vecumam. visu jaunu un funkcionālu, lai iztiktu bez sīklietiņu meklēšanas, mainīšanās un svešu samazgātu drēbīšu cilāšanas.
(es zinu, ka to var pasūtīt internetā, bet draumsīgi pārcenotu kā suvenīru)

stress, kas bija dienas sākumā, bija vienkārši stindzinošs. mēģināju atbrīvoties, bet laikam mans progesterons iekūlās kaut kādā sliktajā kokteilī un es nevarēju nomieriāt ķermeni. es sapratu, ka pat ja paliktu mājās gulēt vai necelt klausuli, man kļūtu tikai sliktāk no pārdzīvojumiem. pēc 2. izrādes, kā jau mēdz būt, tas viss atlaida un pārvērtās eiforiskā sakārtotībā. arī dzemdei pazuda krampis. es ļoti ceru, ka nenodarīju tikai pāri mazajam cilvēkam, bet viņš dabūja arī to viegluma vilni, kas sekoja un turpinās.

līdz pusnaktij, nepaceļot acis, shēmoju 15 izrāžu sastāvus 6 vecumos un 5 scenārijos. viss, savu darbu pie Homo Novus jūtos padarījusi un dodos dekrētā.

katru reizi, izejot paēst ārpus mājas, es tikai iegūstu jaunu vietu, kur vairs neiet, un jaunu ēdienu, kas negaršo.
bez nelabuma varu ieēst tikai Ingmāra gatavotus tomāta-bazilika ēdienus, augļus.
I tagad aizbrauca, bet man laika iepirkties un gatavot nav.

šodien atkal asiņoju. vakar laikam par daudz pa trepēm kāpu

tad atkal mājās, savos apstākļos tukšajā istabā, kapsulā, kur nekas negruzī, izbaudu hormonu eiforiju.
labprat dzeru maču, un saldumi normāli iet iekšā. bet tikai kaut kas tads kā svaigi cepta kūka.

esmu ceturtajā mēnesī, viss joprojām šķebina. negribas nevienu silto, neko ar gaļu. biju uz JRT slēgt līgumu par tulkošanu, un pēc tam apņēmīgi liku sev iet paēst siltu, normālu ēdienu. rezultātā gandrīz pievēmu Fazendu. sēdēju pie galdiņa droši vien ar pelēku seju un griezās man tur viss uz riņķi, tie skandināvu galdautiņi un pītie groziņi. no atnestā man garšoja tikai maize ar sviestu. bet uz gailenītēm laikam vairs ilgi nesktīšos.

man likās, ka kaut ko samocīšos ar bērnu balli 4 kārtās, bet viss bija kā pa diedziņu: stundu kruīzs, 2 h pikniks, 3 h mājas balle, un radu paviesošanās izskaņā. ēdiena varbūt bija drusku par maz, bet kalorijas kompensēja Lindas izcilā mājas kūka. man vienā brīdī bija tā pašvaki, bet hormoni mani turēja visu laiku vieglā eiforijā un es vnk peldēju notikumiem līdzi, nemēģinot tos iespaidot.

E ļoti gaida "savu bēbīti". vakar mūs veda ar auto, viņš saka, ka turpmāk aizmugurē pa vidu sēdēs bēbīts. robotiņu dāvinās bēbītim un gultiņu arī, bet, kad gāju pie daktera un teicu, ka eju skatīties bēbīti ekrānā, viņs teica: tu nofotografē ar telefonu un parādi man.

man atļāva staigāt un dzīvot mierīgā režīmā. joprojām ir liels asinsizplūdums, turpināsies asiņošana un izredzes 50% līdz nākamajai vizītei.

ja neskaita dažas marinētās paprikas epizodes, man drīzāk negribas, nekā gribas ēst kaut ko garšīgu. nelabums ir ievērojami mazāks, bet tas arī tāpēc, ka esmu izolējusies istabā un nelaižu sev klāt neko, kas šķebina. vispār nemaz negribas gaļu, tā liekas par stipru. varbūt tikai doktordesas veidā. ēdu maigas lietas: mīkstu pankūciņu, baltmaizes šķēli ar svaigo sieru bez garšām, piena krūzi, rīsu putru. reizēm prasās tomātu ar krējumu, pupiņu salātus.
šķebina jebkas, kas saistās ar Parīzi. drēbes, kas bija mugurā ceļojot, fotogrāfijas, Eifelis un pat pats vārds Parīze.
toties japāņu klasiskās filmas tieši pretēji - sagādā baudu.

uzņemšanā bija forša daktere, iedeva man saglabāšanas šprici, nokonsultēja, ka manas izredzes vēl tīri labas (50/50), lai arī asiņošana turpināsies. izrakstīja stiprākas zāles asins recēšanai. un atļāva nestacionēties, bet turpināt 'gulēt mājā vai ēnā'. vainīgs ir karstums un stress, ja tāds ir.

vakar atkal kļuva sliktāk, laikam no karstuma vai nezinu no kā. pēc tā, ko pateicu dakterei pa telefonu, viņa teica, ka droši vien jau sācies spontānais un lai braucu uz slimnīcu. kamēr sagaidīju R., kas pieskatītu Eiženu, "spontānais" pierima, un es vnk paliku gulēt mājā un gaidīt, kas būs tālāk.
vēlu vakarā atlidoja I, un nu viss ir it kā labāk, kad nevajag ņemties ar bērnu. es izgulējos ilgāk, neceļos un pašsajūta ir mazliet labāka. vienīgi viņi aizmirsa man uzstiept ēdienu pirms aizbrauca uz visu dienu, graužu semuškas.
lasu par yūrio spokiem un jūtos kā viena no tiem.
pie manis palaikam kāds uznāk un atstāj savu dienasgrāmatu teātra projektam.

vakar izēdu burku ar marinētu papriku un pusburku gurķu, lai kaut kā atsvaidzinātu progesterona devas radīto lēnas pašapmierinātas pieblīšanas sajūtu. brokastīs maizīti, šķiet tas arī bija viss.

manī notiek grandiozākā hormonu stihija. gremošana knapi griežas, ēdienreizes ar piespiešanos pēdējā laikā ir: siermaizīte ar uztura bagātinātājiem brokastīs, makaroni ar rimi rukolas spageti mērci pusdienās un persiks ar uztura bagātinātājiem vakariņās. nāk migrēnas, viena bija šonakt - midžinājās aizvērtās acīs. izmetas pumpas. griežas galva. minbdlowing.

kad paēdu, tad izskatos stāvoklī. kad nepaēdu - nē.

es mostos pus6. tad man ir svaigs, skaidrs prāts un laba dūša. visu izdomāju un aizeju medībās uz ledusskapi.

bet braukt pie Reiņa bija grūti. trolejbusā baigi smirdēja, pēc kārtas iekāpa 2 bomži, es smaku nost un nāca vēmiens. būtu izkāpusi, bet baidījos kustēties, jo atkal sāka vilkt vēderu tāpat kā pirms slimnīcas. sapratu, ka man visas iepriekšējās reizes to vilka tieši smirdīgos sabiedriskajos, nonākot stacijas raj. vienlaicīgi ar riebumu un smakām. pēkšņi tāda vājuma sajūta, krampis, asinis. es laikam vairs nebraukšu arī ar sabiedrisko kādu laiku. varbūt vienīgi jauno kondicionēto tramvaju.