Simons sevi sauc par "si-si", vēl viņam patīk teikt "zjeķes" un "eižjens". epizodiski saka arī "ede", "ārghā", "pampam" un "dzjiņdziņdziņ", kas nozīmē gan riteni, gan telefonu, gan durvju zvanu.

tātad - Simons sācis sist. visus kas man pietuvojas, apķer vai jelkā apdraud viņa monopoltiesības uz mani. sit ar mazām roķelēm, metas ar ķermeni guļus virsū man šķērsām pāri un atgaiņājas. vēl viņš sāk kauties, kad grib ēst, un sāpīgi kož. iemauca E pa galvu ar vibrocil pudelīti, ka gandrīz vairs pat nebija smieklīgi.

uzsita pamatīgu punu un ātri aizmiga

pagāja solīti

un šorīt viņš liekas izšķīlies par divkājainu cilvēciņu, vakar vēl bija bēbītis.

es nezinu, man patīk ziema. man tik ļoti riebjas kaut ko gaidīt (ziemassvētkus, vasaru, vīkendu) vai baidīties, ka tūlīt beigsies (brīvdienas), ka es vislabāk jūtos šeit, tagad: ziemā un otrdienā.

šodien lielveikalā veca tante ucinājās ap manu meitu: kāda krasavica un kā mammu klausa, mammai tikai smagi nest - kad izaugs, toties būs palīdze.
es neiebildu. piekārtoju Simona rozā cepuri un pasapņoju drusku līdz ar veco tanti.

Šodien Sīmanīši

Simoniņš saka tikai dažus vārdus, bet ar to pietiek, lai visu aprakstītu. viņš saka Eišens un ka-ka. viss cits ir ka-ka.

Simoniņam jau 10 mēneši, un viņš ir aizkustinoši mērķtiecīgs. Viņa mērķis parasti ir kaut kas bīstams. Un viņš var ar to spēlēties stundu no vietas.

Simoniņš turpina katru vakaru sist galvu pret sienu. Sataisa žēlīgu seju un buc! un skatās acīs mūsu reakciju, un atkal - buc!
īsts mammas dēls.
esmu līdz 5 gulējusi vien ar dažām mošanās reizēm,jūtos super mundra.

ap 6 rītā vairs nereaģēju uz raudām. ja raudi, tad raudi, es arī raudu. gulējām vaļā acīm un raudājām. es viņam iedevu zaķīti, viņš apklusa. izdomāja blēņu, ka var tā ausi bāzt man mutē. pēc tam turpinājām raudāt, beigās tāpata aizmiga pie pupa, bet es šonakt neesmu gulējusi vispār. zero.

sajūta, ka Simoniņš ir izšķīlies un mums pievienojies šodien