kad es strādāju HB(sen un tad vēl pa LV slaistījos),pusdienas bija pabriesmīgs brīdis. ēdnīca jau domāta jauka un skaista,bet sajūtas man bija kā Tev - ņemu kafīra glāzi un roka trīc,ka tik nenometu zemē. apkārt ļaudis smalkos uzvalciņos un kostīmos,cēli manevrē ar paplātēm. katru dienu kaut kas ēdienkartē mainījās un tad nu iespringtais brīdis pie pavāres,sakot,ka gribu sēņu sacepumu,bet tas jau izbeidzies. uz jautājumu,kas nav izbeidzies,atbilde gara un izsmeļoša un aizmugurē stāvoša jaunkundze augstpapēžu kurpēs jau nikni elso pakausī. kulturāli,protams,bet nikni. visi ēdnīcā ierodas vienlaicīgi,stāvot rindā gribā vienkārši aizcirst durvis un bēgt. un baigās ilgas pēc nepiespiestās atmosfēras tiesā - apēdām savas pankūkas kaut kur olimpijas augšējā stāvā un pēc tam draiskojāmies ar saldumiem pie tējas tases mūsu darba vietā - pagrabā.
tā lūk.
bet tagad pusdienas ir jaukas.
universitātes un studenti ir laba lieta.