jā, tādā ziņā nesenā Kraulas-Kūnas izstāde bija gan personiska, gan daudzslāņaina. Par to arī iedomājos, esot Ances Vilnītes izstādē. Ances izstāde gan man arī trāpija, bet tādā veidā, kā mēdz aizkustināt un trāpīt tāds nepastarpināts atzīšanās žanrs.
Man der arī tāda savu personiskas pieredzes gaumīga ilustrācija, vienīgi tam patosam par "gada labāko izstādi" vai kkā tml arī nepiekristu. Izstādes gan tagad reti un maz, varbūt arī no turienes tādas sakāpinātas emocijas par šo to, kas notiek.