noņemu cepuri
man nav spēka daudz neko rakstīt, turpinot šo, kaut gan liekas, ka vajadzētu. nav spēka domāt, Tu taču saproti, es vairāk runāju par sevi ne Tevi, par to, kā ar Tevi notiekošais, atstāj pēdas manī, atvaino par šo egoismu, vai kas tas ir. es tikai gribēju pateikt
1. šis viss ko Tu raksti paradoksālā kārtā neattur no vēlmes (es uzsveru tikai vēlmes, jo līdz reālai darbībai attur ciešās saistības, kas ir šeit, saistības, kas man pagaidām patīk un kuras nevēlos mainīt pret brīvību un tālumu) doties tālu un citur. banāli, viena no manām mīļākajām filmām ir lost in translation, skar kaut ko ļoti personisku, vēlmi ieskatīties cilvēkos, ne kvalitatīvi, dziļi, kā tas notiek šeit katru dienu vieni un tie paši, bet kvantitatīvi, saprast, kas ir pasaule, vai kaut kā tā, nu nevis saprast, bet vismaz ieraudzīt.
2. un liekas, Tu esi tas, kas šitentai cibai ilgi bija pietrūcis, es domāju jebkādas cieņas iemantošanas kampaņas ir liekas, viss ir