es nezināju nedz to, nedz to, ka tu dzen bārdu. vai vienkārši tu pa tumšiem vakariem slaktē mazos japāņus sānielās? man šķiet, ka japāņi nemācētu pretoties. viņi tikai filmās ir nindzas, bet īstenībā viņi visi ir maziņi. ai, es ne par to gribēju, es to tikai tagad piedomāju. sākumā es gribēju teikt par to sagriezšanos, tā ir nozīmīga zīme, es tikai nevaru neko vairāk teikt.
bet par to iziešanu ārā. baigi čoina ir iziet ārā, kad esi nosēdējis divas nedēļas iekšā kā šodien, bet tad es ātri pārpīpējos man kļuva karsti, vispār nejutos pārāk ērti. ja nebūtu pīpējis, tad justos labi. es vispār braucu ar riteni, aizbraucu uz benzīntanku, uzcienāju divus melnādainos ar ventiļa pārejas uzgali (iedomāties kāds viņiem bija pārsteigums, jo viņi bija atbraukuši bez tā uzgaļa līdzīgi kā es, kad vēl nepārzināju situāciju, bet viņiem laikam bija saplēsta riepa, jo viņi beigās nevarēja neko tur piepumpēt, bet es savu gan piepumpēju lieliski (kad braukšu uz latviju, ritenis būs kādam jāatdod (es vienmēr savus riteņus kādam atdodu, amerikā arī kad braucu prom, atdevu, bija foršs ritenis). tad es braucu vienā rokā turot alus bundžu un pīpi un ar atras rokas diviem pirkstiem turot stūri un redzēju ne pārāk izcilā rajonā bibliotēkas darbinieci, kas ir jau gados, bet tīri smuka un viņai atkal bija uzdauzīta acs. viņa pēkšņi iznāca no stūra, pamanīja mani un ātri nolaida skatienu. es jau vienreiz biblenē biju redzējis, ka viņai zila acs. domāju ap skapi apsitusies vai ko, bet tagad jau gan ir skaidrs, ka viņai mājās kāds sitējs. tīri simpātiska sieviete, ar pašlepnumu, bet redzi kā gadās.