hugs and chill. gribas jau dot padomus, lai palīdzētu, bet beigās visi tie cilvēki kas saka padomā par sevi un bērniņam vajag režīmu tikai liek justies vientuļi un nogruzīti un paldies, kāds atkal domā, ka man būtu jādara vēl vairāk nekā es jau daru (i.e. jāradina bērmnu pie "režīma", "jāsakārto dzīve")

man tā bija ar pirmo ilgi. un pārējām brīžiem.
man gan jāatzīostas, ka es mēdzu reizēm saprast, ka es vairs nevaru un tā arī pateikt - es vairs nevaru. kaut kādā brīdī tā totāli vairs nebija mana problēma, ka ar tēti viņa neapmierināti brēks/ spēlēsies naktī. ne kā sistēma, bet tāds plūstošs modelis, kad es galīgi nogurstu, tad naktī viņš ir tavs.