Ko es ar to gribēju pateikt? To, ka Latvijā dzīvot kā sievietei man sāk likties bezcerīgi un reizēm uzjautrinoši. Man plīst jostas (?-jā, un es nebūt neesmu tik apvēlusies, lai man tās plīstu kā Kalvītim), ko es pērku sieviešu nodaļā, bet vīriešu nodaļā pirktās turās gadu desmitiem. Man pēc vienas vai dažām sezonām apavi kļūst nenēsājami, bet maniem ģimenes vīriešiem izdodas tos nēsāt gadus 5 un saglabājot tos. Man bikšu stakles dilst sākot no mēnešiem beidzot ar vienu sezonu, somas arī, manuprāt, pārsniedz savu cenu un apģērbam, kas pirkts augsto zīmolu veikalos dilst vīles. Es nepērku draņķus, tādēļ sākt likties - nav vērts. Nav vērts būt sievietei Latvijā un iepirkties Latvijā. Tas kļūst par izsmieklu. Mēs esam patēriņa objekti, kam sūta 2. vai 3. klases preces, un vēl ar uzcenojumu. Čin čin!