šeit ir jābūt nedaudz ideālistiskam reālistam. tātad ir jāspēj pieņemt un sagremot, ka karš vai jebkāda jaunas vai vecākas paaudzes konfrontācija ar Krieviju ir neizbēgama. Krievija pret rietumiem? pasaule pret Krieviju? protams, Krievijai var būt plašāki sabiedrotie, pat Eiropā.
paskaties apkārt, pasaule ir bardaks - Āfrika, Gaza, Tuvie Austrumi, Afganistāna, Kolumbija, Irāka, Austrumeiropa, neviens neko nav iemācījies un visticamāk neiemācīsies. ar to ir jāsadzīvo. tāda ir cilvēku pasaules realitāte, pirms Lielā kara arī daudzi domāja par to, cik mēs tagad civilizēti, miermilīgi, racionāli un tā. nekā nebija. un nebūs.
tātad mums ir jādomā ilgtermiņā. Krievijas vēsturiskie likteņi nav nejaušība, tos virza stingra nepieciešamība, nekāda sakara ar pārpratumiem un 'sliktajiem vadītājiem'. tie ir krievu cilvēki, kas atkal un atkal ļauj un vēlas, lai šādi putini nonāk pie varas un dara to, ko dara. atbildība ir jāuzņemas krievu tautai, reizi par visām reizēm, iespējams, par pēdējiem 500 gadiem kopš Ivana III. nevar lolot cerības - nebūs Putina, būs nākošais tāds pats, mūžīgs elles loks, mūžīga bedre, Krievijas domājošie cilvēki ir neticami mazskaitlīgi un vāji. tāpēc ir bēdīgi, ka vecā Eiropā savā pievārtē Krieviju ir piecietusi tik ilgi, uzturot plašo buferzonu, no somu līča līdz melnajai jūrai, kā vairogu pret krievu marazmu. jautājums ir - kad rietumi beidzot uzdrošināsies pārcelt savu robežu tālāk uz austrumiem. lūk, Pilsudskis savulaik par vienu no galvenajiem ārpolitikas mērķiem izvirzīja Krievijas dezintegrācijas un sagraušanas, fragmentarizācijas veicināšanu. vienīgā izeja un cerība mūsu mazajai tautai ilgtermiņa perspektīvā ir Krievijas iznīcināšana, nostājoties pareizajā pusē. rietumiem ir visi spēki un resursi to veikt, pārraut apburto loku. jācer, ka kādreiz tas notiks. ir jākaro ar Krieviju, viņi citādāk nesaprot.