es vēl tad, kad mani ratiņos vadāja, negulēju diendusu, bērnudārzā (mani gan vēlu palaida - kādos piecos/sešos gados, līdz tam vadāja tikai uz dejošanu turpat) nevienu (!) pašu reizi neaimigu, man tas likās nejēdzīgākais noteikums pasaulē - trīs stundas gulēt gultā ar vaļā acīm, neko nedarot, pat lasīt neļāca, vai, vēl labāk - pienāk auklīte un saka ACIS CIET, wtf.

ar šo laikam gribēju pateikt, ka ir bērni, kuri vienkārši neguļ diendusu (mans brālis, piemēram, gan gulēja), jau kopš bērnības miegs nāca vēlu, no rīta bija grūti piecelties, no rīta regulāri iemigu pie brokastu galda, un tad, kad bija diendusa, man kā reiz gribējās kaut ko darīt, tas bija tieši pēc pastaigas, dikti agri - pēc divpadsmitiem.

nezinu gan vai esmu labs piemērs, jo man visu dzīvi bijuši ne pārāk veselīgi (pēc kaut kāda vispārējā standarta) gulēšanas ieradumi, bet ir grūti iedomāties kā tieši mani kā bērnu būtu varējuši pieradināt gulēt. (piebildīšu arī, ka biju diezgan aktīva, tāpēc diez vai nodzenāšanās trūkumā vaina, ja nu vienīgi trīsgadīgu mani sūtītu strādāt plantācijā, tad gan jau, ka nogurtu pietiekami, lai gribētu gulēt jebkurā laikā)