kamēr Ingmāriņš ar Eiženiņu slimo, mēs ar Simoniņu bijām uz "Sēņu simfoniju" Spīķeros. Simoniņš bija iespaidots, sauca "Sjēne!" un dziedāja, ko nu pats prot.
ja neskaita didaktisko pasākuma vadītāju, koncerts bija patiešām jauks.
Pūpēdis pūta tubu, Mušmire tauri, Gailenīte flautu, Čigānene žvadzināja zvārguļus un Apšukundziņš (or smth - koncerts bija krievu val.) - Simona mīļāko instrumentu trombonu. Tā kā koncerts notika tipiskajā bērnu guļamlaikā, tad daudzi tur bija garām acīm, bet mēs pirms beigām aizgājām, jo Simo sāka visiem teikt "atā, atā, ārā, ārā!"
Nopirkām tirgū hurmas un kaut kādu tadžiku maizi.
Autobusā Simo aizmiga, es viņu nesu uz mājām, bet tur - netikām iekšā, jo man nebija atslēgu un Ingmārs bija aizmidzis lāča miegā nepamodināms.
nācās gari un ilgi saukt no ietves, nebalsī ķērkt (atmodinot Simo), līdz Eižens mani sadzirdēja caur dubultajiem stikliem un atmodināja guļošo Ingmāru.