naktī ceļamies ~15 reizes, dienā ~8 barošanas

ar visu to, cik man ļoti nāk miegs, es ilgojos pēc brīža, kad viņš no rīta atvērs acis un sāks smaidīt, pūst burbuļus un teikt savus "eižz"

midzinu, dārd pērkons, zibeņo (zonas nav, tikko drusku parādījās). uz katru zibsni suns sāk skaļi riet un uzmodina bēbi. virtuvē suņa kaktā ir paklāju klapējamais, gaidu, kad kāds viņam uzšaus, neviens neko, pat kuš! nepasaka.
dzirdu, ienāk ķēķī policists Eižens: sunim vajag uz elli! Vecāmāte: kā tu runā par sunīti!
vau vau vau vau! mēs atkal ar lēcienu gultā augšā. cēēēē!
kā es viņu klapēšu, kad tikšu laukā no istabas.

neesmu redzejusi spoguli kopsh 4dienas. smirdu pec laukiem. aizmuguree sedoshais man aizradija, ka esmu kreklu uz otru pusi uzvilkusi. shoferis salamaja, ka E ed saldejumu.

braucam, esam jau tukumā, vingroju un žonglēju ar abiem. E šoreiz sagādā vairāk galvassāpes ar savu runāšanu balsīs un pašizgudrotu dziesmu dziedāšanu. ne jau man galvassāpes, bet blakussēdētājai. (manas galvassāpes ir konstantas)

ak mīļās mājas, labās,tīrās, gaišās, smaržīgās istabas. siltais un aukstais, dzidrais ūdens krānā! sveiki, motocikli, kā mums pietrūka jūsu murrājošās skaņas, not.
un galvenais nekādu suņu, pat ne kaķa.

bēbis negribēja savu burciņu pļurziņu, bet viņš ieēda vistu, plovu, pikantu mājas biezpienu un vāciešu desertu Humana.
es jūtos tā kā pēc ilgiem pūliņiem uzrokoties ūdens āderei. viņš ēd!

Eiženiņš pirms miega tagad noliek sev 2 grāmatiņas katru savā pusē, atvērtas šajās lappusēs: