pēc budistu tradīcijas mirušajam par godu tempļa baseinā ielaiž krāsainu karpu, kurā tagad aizgājējs dzīvo. var pēcāk uzkāpt kapu kalniņā parunāties ar to, palūkoties, kā viņam klājas.

ar pirmo pārliecināto budisti iepazinos pirms vairākiem gadiem Parīzē - viņa mani pieņēma darbā, kad no visurienes biju izmesta. Makdonaldā. tā bija gadus 70 veca vjetnamiešu tante. veģetāriete turklāt. pārējie kolēģi bija melnie un arābi - viņi mani diezko nemīlēja, jo biju no austrumeiropas, kas rajonā kotējas sūdīgāk. priekšnieks gan bija labs, viņš bija tāds arābs kā Zidane. patiesībā visa priekšniecība bija sirsnīga, bet vjetnamiešu tante labāka par visiem - viņa zināja, ka esmu visu nedēļu skolā, bet vīkendu makdonaldā, un redzēja, kad mani vilka no noguruma uz pinkšķi, bet viņa teica, ka tas nekas, ka tā ir pareizi, ka cilvēks var sevī atrast arī vēl vairāk spēka. viņa stāstīja par savu dienas kārtību un gadiem, kas pavadīti darbā. viņa man iedeva vīriešu formas bikses, jo bēšās sieviešu banānenes beidzās krietni virs potītēm un darīja manu paskatu vēl neveiklāku un nožēlojamāku nekā es biju ar savu grāmatiņu lasītājas - datorpeles dancinātājas stāju. un tikai pateicoties vjetnamiešu tantei es spēju izturēt tos kartupeļcepšanas tempus un menedžera aurošanu - tas bija viens no pārbāztākajiem Makdonaldiem, kādu man nācies redzēt - turklāt ar godu un grāciju. dažreiz stumjot miskasti (parasti to darīja puisītis daunis) caur garajiem noliktavas gaiteņiem un atgriežoties pārkarsētajā virtuvē man bija laiks padomāt par to, kā es cienu un apbrīnoju tos cilvēkus, kas strādā un nesūdzās.

man strādāt man patīk ar visu ķermeni un fizisku piepūli. vai arī tad mājās kaut ko čibināt. bet par atsēdēšanu kaut kādā kurpju veikalā vai hotelī vai birojā.. es neredzu samaksu, par kuru būtu gatava to darīt. manuprāt, jauniešiem piemērots ir darbs svaigā gaisā - dārzniecībās vai kapiņu kopšana utml. bet vecās tantes, lai sēž tajos hoteļos un veikalos ar apputējušām pradas somiņām un atpūšas.

un pats stulbākais no manas puses tai visā makdonalda būšanā likās tā deguna raukšana - "es te tāda un tāda.. olimpiāžu uzvarētāja.. humanitārās zinātnes.. cik tur tās valodas". skuju, bla, šitās visas kultūras akadēmijas, kad salien visādās kultūras iestādēs 19 g.v. un arī strādā kā caur dirsu. ir protams mazliet skumji ieraudzīt, ka tas zēns, kurš uzrakstīja visskaistāko scenāriju, uz ielas tirgo zobubirstes, skaļi saukdams "pērciet, šīs ir lokanās!", bet toties godam - cieņa pret viņu kā cilvēku.

es skolas daudz neatšķiru no poliklīnikām. abās ir tā stulbā sajūta, kad jānoģērbjas un jānostājas zem metramēra ar termometru padusē. kad liek teikt O un iepūš ausī tikmēr vai arī liek uzrakstīt referātu, kurš ar tavām pašreizējām zināšanām būs stulbs by default. tu zini, kas viss tas jau tikai tevis paša labā.. bet sajūta.. mood: ar slapju lupatu pa pakaļu.

Rīt visi goti 13.00 pie Origo!

tad nu arī man laiks gulēt iet!

jau sen grozos no viena sāna uz otru, bet nevaru pagulēt.. vislaik nāk prātā domas par to - KĀPĒC šodien no manis atteicās buks, zimbabe, aleja un san ? ..

es jau tikai "ne jā ne nē, ne melns ne balts", a mani nospļaudīja ar aronijām.

viens variants var būt - cilvēkiem nepatīk, ka kāds raksta vairāk par pašu. bet tas ir NE-SPECIĀLI!

otrs variants - viņi domā, ka citi padomās "kāds pats, tādi draugi". ja tā, tad - PALDIES DRAUGI!

trešais variants - viņi paskatījās, KAS ir MANI draugi, vai ceturtais - paskatījās mani DRAUGOS.lv

piektais variants - viņi atkoda, ka esmu dienasgramata avatars un nolēma neturēt parazītus..