asa bezpajumtes sajūta.

suka lubovj.

iekāpu sūdā
going blind

man pajautāja, kas patīk labāk - suņi vai kaķi. un es nezināju, ko teikt, jo neatceros vairs to sajūtu, kā ir, kad viens vai otrs patīk. vai vispār jebkas patīk. bet kādreiz pilnīgi noteikti zinu, ka man viens no viņiem patika. ja ne abi divi. man ir bijuši kādi 10 kaķi pa kārtai nobraukti vai atstāti svešam uz kakla un nenormāli forš suns. arī parīzē vazājos ar draudzīgu labradoru. bet tagad .. es nezinu, ko lai saka. neilgojos pat pēc mātes, kaut pilnīgi noteikti man viņa rūp. varbūt tas arī viss. šausmīgi izklausās, bet tā tas ir. es mīlu kompi, jo viņš vienmēr ir blakus. pārējais kaut kur nāk un iet.

visu, ko es zinu, Vikipēdija parasti zina vēl labāk. es pat esmu aizmirsusi zināt, kopš zinu, kur atrast un kam pajautāt. vairs palikuši tikai kādreiz izlasītu dzejoļu fragmeni, kas kaut kur vēl iekšā griežas tāpat randomā.

un arī tie fragmenti ir padzisuši un ar noizu kā slikta analogā kopija.

"pa dzīvi viņa gāja ar taustekļiem
........... tāpat (?) uz labu laimi
kā sliktam kaimiņam
iet apkārt kaimiņš"

IZ ?

"paturēt nozīmē apturēt (?)
......
dabūt ir apstādināt (?) "

( oriģināls )

http://yy.lv/upload/index.php?ACT=4&f=42915&ext=MP3

PA PUSEI KLAIDONE

Cirmeņi iekš heroīna
Kā man tie derz
Kopš tā laika dzeru tikai džinu
Ar kastaņu sorbetu
Kad pavasaris pilsētu slauka
Es ložņāju gar krastmalām
Ar zelta rotu ap kaklu
ko Emīls man nopirka birthdejā
Es pakutinu parkā puķes
Un atzītos tām mīlestībā
Uz Žannas d'Arkas zirdziņa
Pajādelēju apkārt

Pa pusei klaidone
Muļļa un ubadze
Uz pusi sniegs un pelni
Kautkur manēžās
Man uzsmaida
Pilsēta

Dievmātes katedrāles ceriņi
Gatavo plaukšanai velves
Lai manai sirdij priecīgi
Baltā šķidrauta komūnijā
Kaimiņienes ševrolets
Ir patīkams tāds vakars
Kad gaismas kopā saspiežās
Kā jēriņi pie siles
Es klīstu sasmiņķētās ielās
Ar blašķin saujā
Kalusoties Bjorku un Forē
Sarkstošajā pleijerī

Es piezemējos Atēniešu plazā
Palaikam vēlu vakarā
Lai pamērcētu savu bērna ādu
melna marmora baseinā
Un aizlaižos pa dienu
Atstājot zīmīti Emīlam
Zagtajā limuzīnā:
Pilsēta pieder man

lejāk minēto dziesmu es mēdzu dziedāt brīvstundās, kad pusdienas jau bija beigušās un restorāna īpašnieks vēra to ciet, un es paliku gaudojam uz tilta līdz vakariņām. jo ēst visu to, kas bija palicis pāri - ieskābušas austeres un tīgergarneļu pīckas - varēja tikai tad, kad diena bija beigusies, t.i., pusnaktī. tās 3-4 stundas starp pusdienām un vakariņām es sēdēju un gaidīju sēnas krastā. man tolaik nebija lietussarga un jaka arī bija plāna. kāddien, kad tur kārtējo reizi sēdēju un izdomāju dziedāt šito dziesmu, jo bija apnicis rīt sāli pār vaigiem, pienāca viens melnais un atnesa man paēst.

pieļauju, ka pārstāvu konkrētu latviešu paaudzi, jo kopš atvēra robežu turpināju kāpt tai pāri.

un ar parīzi bija tā - nevis viss, kas ir parīzei, ir skaists, bet viss, kas ir skaists, tai pieder, jo viņa nosprāgtu, pārsprāgtu no skaudības, ja tas tā nebūtu, ja kaut kas no skaistā būt palaists garām. un tā es tur staigāju un neuzdrošinājos viņai pieskarties, kamēr tā lepna elpoja pašpietiekamā miegā. es tikai gļēvi snakstījos gar dārgo mauku, bet neatļāvos vispār neko. beigās nospļāvos. pa tiešo renē. un pēc tam kaut vai ūdenplūdi. kaut vai zanzibāra vai tokijā. bet man likās.. varbūt tās bija tikai aizdomas, ka tad kad es braucu projām, viņa gribēja iznākt uz perona pamāt ar lakatiņu, bet no savas puses neuzdrošinājās.

es toreiz, kad aizbraucu, laikam biju tikpat patētiski noskaņota kā šovakar, bet es tā kā nosolījos, tā kā pa īstam - ka es dabūšu to zeltu un atbraukšu atpakaļ. bet aizbraucot iestājās pohui. netieku no tā vaļā.
kaut viņa man tagad raksta, pilnas pastkastes saldi pielej ar ceļojošām karavānām..

naktī mēness bij aiz priedes,
tagad - citronkoka.
naktī biju pedāļi,
tagad esmu roka.

cik pieklājas gulēt? sen neesmu satikusi nevienu, kas to zinātu.

puņķi : asaras

nākamo suni saukšu par Karmu.