„Istabu priekšā bija uzlikti gari galdi. Pa atvērtām durvīm vēlās garaiņas.No ķēķa pagalmā, no pagalma ķēķī staigāja sārtas meitas, briestošām krūtīm un lika uz galda starp dažādām bļodiņām un vācelēm, kūpošās kāpostu bļodas.
- Mielasts ir gatavs, - Labsirdīgais rokas omulīgi berzēdams, teica, - sēdīsimies pie galda.
Visi apsēdās.Es ar nosēdos. Cik zemas bija viņu debesis! Lūk tur, pie viņām bija žāvēšanai izkārta teļādiņa un izpūsts cūkas pūslis; pret katru ēdāju bija debesīs iesprausta viņa karote, un taisni pār manu galvu karājās bezmēns…
Ļaudis cits aiz cita piecēlās, paņēma no debesīm savas karotes un sāka ēst. Es arī pasniedzos, paņēmu vienu karoti un iemērcu to kāpostos, bet man tie izlikās riebīgi, un es klusu nobāzu karoti aiz bļodas. Bet Labsirdīgais to bija pamanījis.
– Aha, - viņš teica, - tu neesi pieradis pie mūsu iemīļotā ēdiena! Vabulīt, pasniedz ciemiņam medu!
No galda piecēlās apaļa skuķe, melnām acīm, melniem matiem un nolika man priekšā prāvu medus podu un lielu, baltu krūzi ar pienu.
- Uzdzeries pienu, tad var vairāk ieēst, - viņa mani mīlīgi pamācīja, un viņas lūpu kaktiņos bij maizes drusciņas, un medus pilīte spīdēja viņas zoda bedrītē.
- Es vienmēr uzdzeros, tad pakrūti nespiež, - viņa nobeidza, ar roku mīksti gar pakrūti novilkdama….
Es sāku dzīvot Miera un Pieticības malā, jeb Trekno Cūku zemē, kā viņu ar citu vārdu sauca. Man bija mīksts mētelītis kā visiem, silta gultiņa, balta istabiņa kā visiem.
Mīlīgā Vabulīte man vārīja mīlīgus kāpostus, un Labsirdīgais labsirdīgi plikšķināja uz pleca. Viss man bija tāpat kā visiem. Ļaudis tikai brīnējās, par ko es nebarojoties?
Labsirdīgais runāja:
- Par ko tu esi tik vājš? Pa šo laiku tev vajadzēja jau krietni taukos iedzīvoties. Visi še ātri noapaļojas, tikai tu paliec tāds pats, stūrains un neaptēsts" (Kārlis Skalbe — «Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties»)