1. Vai varētu būt, ka tu runā par bakām? Par tām WHO pieņēma lēmumu šogad — paturēt, lai atļautu pabeigt jau sāktos pētījumus, ierobežot jaunus pētījumu sākšanu un jautājumu atkal izskatīt 2014. gadā. Attiecībā uz šo lēmumu gan nav nekā vienprātīga: pati WHO jau vairākus gadu desmitus aicina iznīcināt baku izraisītājus, tāpat kā daudzas valstis, izņemot ASV un Krieviju, kam ir baku vīrusa krājumi.

Anyway, baku gadījums ir pilnīgi atšķirīgs; ar tām var veikt kvalitatīvus zinātniskos pētījumus, kas ir pavisam kas cits nekā slikti dati par nevakcinētiem bērniem. Vispār ar šo argumentu nevajadzētu sevišķi aizrauties, jo tikpat labi zinātnei varētu būt vērtīgi dati par baku vīrusa izplatību kādā mūsdienu pilsētā, taču tas nebūt nenozīmē, ka zinātnieki atbalstītu apzinātu vīrusa izplatīšanu. Tāpat dati par nevakcinētiem bērniem, pat ja tie būtu izmantojami, neattaisno bērnu nevakcinēšanu.

2. Problēma nebija uzskats, ka tik skābā vidē baktērijas nevar eksistēt, bet gan divas teorijas: ka čūlu izraisa baktērijas un ka to izraisa skābe. Abas teorijas bija populāras pamīšus, un rezultātu gūšanu apgrūtināja tas, ka skāba vide un H. pylori korelē. Bet svarīgākais: gan baktēriju, gan skābes teorija bija teorijas, kuras apstiprināja nepietiekami pierādījumi. Nav korekti, raugoties retrospektīvi, atlasīt tos pierādījumus, kurus zinātne "ignorēja" un neņemt vērā, ka līdztekus tā "ignorēja" arī tos pierādījumus, kas izrādījās nepareizi. Neviens nenoliedz, ka starp miljoniem līdzekļu, ko ar nepietiekamiem pierādījumiem izmantoja un joprojām izmanto dažādu kaišu ārstēšanai, daži patiešām darbojas, bet mēs nezinām, kuri līdzekļi tie ir. Mēs taču nevaram kuņģa čūlas pacientiem dot bismuta savienojumus, kartupeļu sulu, linu sēklu uzlējumu, zemestaukus utt. (pēdējos trīs līdzekļus tiešām izmanto tautas medicīnā kuņģa čūlas ārstēšanai) tāpēc vien, ka kāds no tiem varētu izrādīties iedarbīgs. Retrospektīvi mēs zinām, ka bismuta savienojumi darbojas, bet tas nebija vienīgais variants; vai mēs šobrīd "ignorējam" gadījuma rakstura pierādījumus par zemestaukiem?

Tavi ārsti patiešām ar tevi runā kā ar eksperimenta subjektu? Ārsti ir dažādi, bet tas, cik nozīmīga runāšana ar pacientiem, tiek pastāvīgi uzsvērts (lai panāktu to pašu placebo efektu, ko sniedz runāšana ar alternatīvās medicīnas pārstāvjiem).

3. Es ne mazākajā mērā nevēlos noliegt Hipokrāta devumu. Manis pēc var viņu dēvēt par rietumu medicīnas tēvu, bet viņš nav modernās medicīnas tēvs; modernā medicīna un tas, kas bija medicīna līdz tam (un kas joprojām dažādās formās pastāv mūsdienās) ir pilnīgi atšķirīgas lietas. Mūsdienu medicīnas kā zinātniskas disciplīnas pamati tika izstrādāti salīdzinoši nesen. Ārstiem, kas kādreiz iebilda pret vakcinācijām, nebija pārbaudes sistēmas; viņi varēja spriest pēc savas pieredzes, paaudzēs nodotām zināšanām un nepierādītām teorijām. Nav korekti implicēt, ka mūsdienās ārstiem kādā jautājumā var nebūt taisnība tādā pašā mērā kā ārstiem nebija kādreiz: ja mūsdienās uzdod jautājumu par vakcīnu iedarbīgumu, šo iedarbīgumu var pārbaudīt, nevis izteikt nepamatotu viedokli. Tā ir fundamentāla atšķirība. Mums IR pārbaudes sistēmas, un to sniegtā uzticamā informācija ir modernās medicīnas stūrakmens. Tas nenozīmē, ka nevar būt kļūdu, bet mūsdienu medicīna ir paškoriģējoša, tā reaģē uz jauniem datiem. Jo vairāk datu, jo drošāki ir secinājumi, un par vakcinācijām ir tiešām daudz kvalitatīvu datu.