Stradiņos man šķiet viņi pārāk mēģina piesegt savu pakaļu jebkurā mazākajā aizdomu gadījumā iedodot antibiotikas. manu vecāko dēlu turpat un tāpat piešāva pilnu ar antibiotikām pirmajās dzīves dienās un 4 dienas man viņu nenesa/nerādīja (pie kam māsas otrā gaiteņa galā vispār bija nospriedušas, ka bērns ir pamests un māte aizlaidusies), kamēr es lēnām noasiņoju, nespēdama piecelties no gultas, jo dzemdībās līgumota ārste (Inese Kampuse) bija palaidusi kaut ko garām. par tālākajiem eksperimentiem 10 dienu garumā es vispār nerunāju, pēc kā izrakstījos pati un savācu savu bērnu uz pašas atbildību.
Un tā bija Aizsilniece, kas mūs dabuja uz kājām pēc tā visa, un, es domāju, ka tieši pateicoties viņai es esmu arī pie daudz labākas mentālas veselības, un esmu nodarījusi mazāk pāri sev un citiem nekā būtu bijis bez viņas atbalsta. Un tam nav nekāda sakara ar zālēm, ko viņa paraksta vai neparaksta, bet par to mierinājumu un drošības sajūtu, ko viņa iedveš.

Bet pa lielam, neviens ārsts nav Dievs un katram gadās kļūdīties. Atliek tikai cerēt, ka ja tās kļūdas gadīsies ar Tevi, tad tās kļūdas būs maznozīmīgas un/vai liktenis piespēlēs kādu pozitīvu risinājumu.