Nospiedumi [entries|friends|calendar] vils_rifkes [ userinfo | livejournal userinfo ] [ calendar | livejournal calendar ]

Cukurvate [16 Mar 2021|11:22pm] Dienas ir pārvērtušās vatē. Mīkstā, pufīgā cukurvatē, kuru varēja nopirkt pie Zooloģiskā dārza. Pēc tam brīvi pastaigāties un vērot zvērus krātiņā. Vienīgi es pats jūtos kā tāds murkšķis, kurš ieslēgts krātiņā. Vai iesprūdis Bills Marijs no filmas "Murkšķa diena", kur izdzīvoju katru dienu atkal un atkal no jauna. Var būt tas ir pirmais Dantes elles loks?  Pamostos. Ieslēdzu datoru. Rakstu e-pastus. Eju pakaļ pusdienām uz Lido. Atgriežos, lai rakstītu vēl vairāk e-pastus. Sapulce. Izslēdzu darba datoru. Ieslēdzu privāto datoru. Sākas lekcijas universitātē, pēc lekcijām lasu “es esmu..” sērijas grāmatu. Eju gulēt. Arī internetā apmeklēju kādas piecas mājaslapas pa apli.  Vēl pa dienu izeju cauri diviem procesiem. Pirmo procesu nosaucu par “ziepeni”. Pēkšņi, kad šķirstu žurnālu atceros, kādu situāciju no dzīves, kur biju neveiklās situācijā un sākas sevis šaustīšanas process. Otro procesu par “mirstamais”. Tas ir sevis vaimanāšanas process — man nekas neizdodas, nekam nav jēgas. Parasti parādās pēc pusdienām. 2 comments|post comment

Kā atrast dzejnieku? [10 Mar 2021|07:57pm] Sapnī satiku Janu Egli. Viņa sacīja, ka viņas īstais vārds ir Olga.  Atmodos. Vakarā izlasīju Agneses Krivades dzejas krājumu. Uzrakstīju trīs komplimentteikumus un nejauši nosūtīju Valteram Dakšam.  Viņš jautāja: — Vai tas domāts par Daini Deigeli?  Es prasu: — Kas tas tāds?  Viņš atbild: — Dzejnieks.  Nopērku viņa dzeju Jāņa Rozes grāmatnīcā. O, jā! Varu arī viņam rakstīt komplimetteikumus, tikai neesmu drošs, vai nosūtīšu pareizi, ja nu atrodu vēl kādu dzejnieku.  post comment

Ielas garumā [06 Mar 2021|12:26pm] Sestdiena ir vēsa āda. G. pārsit paipalu olas ar nazi, tad sakuļ dzelteno actiņu jūru staipīgā receklī, iegāž attaukotu pienu. Ar alumīnija karoti iegriež pa saulei bļodā spirāli. Un beidzot iemērcē baltmaizes šķēli. Tu teiktu franču tosti, ja būtu izgāzies Skanstes virsotņu terasē ar skatu uz vecpilsētu. Es uz savas ielas saku krievu grenki.  Maskavas ielā, klaudz pudeles košās brezenta kulēs pie stikla taras bodes. Veči drūzmējas kailām galvām, plandošos bezizmēra džemperos un raibās biksēs. Saplaukuši Maskavas ielas pavasara ziedi, daži šonakt noreibs un nosals. Viņi jau neskatās iphonos, cik šonakt grādu. Var būt man nokliegties– ģērbieties silti. post comment

Kaķēns [25 Feb 2021|10:25pm] Paceļas spalvaini dūmi no vīraka kociņa, kā sapresētas govju kakas var tik labi smaržot? Filosofe uzdāvināja, atvestas no Indijas, var būt govs Gangā veldzējusi slāpes un ēdusi ziedotos ābolīšus pie zilonīša ar tūkstoš rokām. Es minu, es jau nezinu. Transformējusi man tādu smaržīgu oglīti. Nevaru pameditēt, smieklīgi, ka sēžu un ostu tos dūmos. Paklanos Budam, gan jau tu sapratīsi, esi taču apgaismots.  Ieslēdzu ofisa datoru, uzlieku programmu “move mouse” un kustās ekrānā pelīte, it kā esmu klātesošs. Lūk, tehnoloģiju sasniegums!  Izskrienu uz ielas, pastaigāt. Bruģis nokusis un laistās slidens. Kūp bulvāris, kā Čaka dzejolī. Uz mašīnas pelni, visa mašīna smalkos sudraba putekļos. Vai tiešām beidzot nosēdušies no vācu krematorijām? Mums pasniedz romantiski— Sahāras tuksneša smiltis. Slauku ar pliku plaukstu, ja nu tiešām pelni. Glaudu un paijāju līdz sānu spogulis tīrs.  Aizbraucu uz centru, nopērku kafiju. Dūc kafijas dzirnaviņas bulkotavā. Meitene pajautā vai bez kofeīna. Viņa mani atceras, arī caur masku. Es uzsāku sarunu, viņa nedzird. Maskā aizķeras vārdi, krūtīs kašājas kaķēns. Neuzbāžos, pasmaidu un atvados. Viņa nodomā: — pilns ar trakajiem. Pilnmēness un pavasara sakausējums zilā samta cepurē, redzams, ka plānprātiņš.  Dzeru kafiju un sev meloju, ka nav pandēmijas, ka viss rit īstajās sliedēs. Neputna veikalā nopērku dzejas grāmatas, jo ir pavasaris un esmu kaķēns pēc horoskopa. Kavēju lekciju, jau paspēju aizmirst, ka centra pastaigas ir laikietilpīgas.  Atgriežos ierakumos dzīvoklī. Veļa slapja nežūst, nav piemērotu apstākļu. Jā, es esmu nedaudz apaļš un eliptiskais trenažieris ir veļas žāvētājs. Metāla pakarāmais no Drogām saplīsa. Pil uz parketa pakārtā pieneņdzeltenā baika.  Dators nopīkst un izlec uzaicinājums uz lekciju. Vēl jāuzraksta pētījums par vēsturiskajiem romāniem no sērijas “Es esmu..”. Kāds amerikāņu literāts teica, ka sešdesmitajos amerikāņu literatūrā “romantika” un “vēsturiskai romāns” bija sinonīmi. To es nevaru likt rakstā, apēdīs mani bez sāls!  Runā pasniedzējs. Garlaicīgi runā, gribu ieslēgt datora mikrofonu un kliegt profesoram ausī: — Tu esi miris no iekšas. Tā ir briesmīgākā no nāvēm! Tā vietā pierakstu uz rūtiņu lapās: literatūras valoda totalitārisma laikā ir ideoloģijas ierocis. post comment

Bēru sušī [18 Feb 2021|12:25am] Minna jau nevarēja atšķirt, kurš ienācis pansionāta kambarī. Ratiņkrēsls, sanitāres piebīdīts, atradās soļa attālumā no loga rūts. Viņa urbās ar skatienu radiatorā. Čokurainiem acu plakstiņiem kā bērzu čagām. Uz vecumu siltums ir patvērums. Tādu es viņu pēdējo reizi arī atceros.  Teodors, viņas tēvs mantojumā mums abiem atstāja baltvācu uzvārdu, kuru jau latviskoja Ulmaņlaikā. Viņas brālis, atšķirībā no cimperlīgās Vilhelminnas, aprecējās ar naivu latgalieti, manu omi, kura tā arī palika par kalponi pie vīra Rīgas vācbaltieša dzīvoklī. Pie Vilhelminnas pavadīju dažas skolas ziemas brīvdienas Asaros. Pirms viņa izlēma, kur dosimies pastaigā— uz jūru vai mežu, viņa iztuntuļoja pagalmā un skatījās uz skursteņa dūmiem, to plūsma noteica pastaigas virzienu. Vēl viņa man un māsīcām ar lepnumu rādīja mazu ar speķainiem traipiem noklātu līniju burtnīcu. Tā esot Augstā Debesu Grāmata, kura tās nēsātāju pasargājot no ienaidnieku lodēm. Un tieši pateicoties burvju ķeburiem brālis no kara esot atgriezies dzīvs. Koridora kaktā atstutēts rēgojās izbalējis melnas drānas saulessargs, ar kulaka izmēra medainu dzintara rokturi. Tā bija piemiņas lietiņa, kuru vēlāk nozaga kopā ar sudraba kruzuļos iekaltu baznīcas dziesmu grāmatu.  Minnnas bērēs drīkstēja ierasties vienpadsmit personas ierobežojumu dēļ. Atbrauca mazāk. No sākuma nesapratu, kāpēc K. nesājas ar telefonu ap zārku, it kā uzņemtu selfijus. Izrādās arī māsīcas piedalījās ceremonijā caur Zoom, sapulcējušās Asaros. Droši vien jau dalīja mantojumu. Mans kakls bija aizsalis ezers, nekas nebirst gar acīm, rokās viļāju burvju burtnīcu, droši vien tā padarīja mani par necauršaujamu karavīru. Šo kauju varu uzveikt padodoties, pabāzu zem viņas vēsā sāna burtnīcu. Pasākums kapličā izskatījās amizanti un jocīgi ar ārstu maskām. Vēl pēc bērēm K. pasūtīja sušī, kurus atveda vasarīgi saģērbies indiešu kurjers. post comment

Ielas kā upes [07 Feb 2021|08:54pm] Svētdiena uz vakaru bālē. Mēnesi, divas nedēļas un četras dienas atpakaļ pieteicos grupai “Feministu forums”. B e i d z o t apstiprināja. Nav jau tā, ka skaitītu stundas. G. aizjoza uz tramvaja pieturu, kamēr meklēju ezeriņu. Esmu līdz krūtīm iesprūdīs purvā ar to grāmatu, nerikšojas galīgi viegli, Spītīgais liek lasīt. Kāds jautās: – Nu, kā? Teikšu: – Nu, tā! Tas kāds: – Cik izlasīji? Visu? Tad es brēkšu: – Es tak meklēju, nepadevos!  Izmetu sevi no dzīvokļa. Ielas stiklainas ledenes. Iegriežos svešos pagalmos. Izrādos pacanu baram, ka zinu, kur eju. Šie lūr virsū! Labi, ka tur zem arkas var pārliecinoši izmukt. Kāds šajā rajonā mīlēja ielas par upēm nodēvēt– Aiviekstes, Zilupes, Rītupes iela. Tur ir kaut kas poētisks. Plūstu bez mērķa. Nevar gar parku iet, Spītīgais neļauj, par tuvu pie mājām. Cilpoju iekšā citā pagalmā, kaut kāds šķūņu labirints. Mētāju acis gar malām, cerot, ka ceļa gals beigsies uz šķērsielas. Pēdas sniegā ne tikai nodod gājējus, bet arī apmāna sekotājus. Deguns atsitas pret sienu. Rāpšos pāri, ja ne pārlēkšu, tad apskatīšos, kur esmu nonācis. Domāts, darīts un līdz galam neizdomāts. Atkritu atpakaļ. Nopurinos. Jaka aplipusi mugurpusē, nepaskatos apkārt un berzējos pret šķūnīša durvīm, kā sētas krancis no utīm līdz paceļu zodu uz augšu, un tur tie logi, kas mēdz būt vienīgie izkalti laukā uz iekšpagalmu. Aizkars vaļā. Bez filtra, bez slepenības, nospriegotu seju pēta, ko es te saimniekoju. Labi, ka viņa trīsreiz vecāka par šķūnīšiem, citādi jau būtu TikTokā, vai velns vien zina, kur safilmēts. Ar plašu vēzienu nosūtu gaisa buču. Viņa padomā– narkomāns. Es padomāju– vai nav vienalga. 2 comments|post comment

Acis [04 Feb 2021|10:00pm] Kaitina, kā viņa ar mani sarunājas. Apstājos pie Aigas kolēģes galda, lai sasveicinātos. Viņa smejas, klāsta sadzīvi ar mopsi. Nopirkusi no audzētājiem un ar suni ucinās saudzīgāk nekā mana mamma bērnībā ar mani. Ļauju sevi ievilkt sarunā. Edis ofisa galā blenž uz mums. Nenoliek telefona klausuli un velk kaut kādas neredzamas kontūras gaisā. Laikam kārnas skuķenes.  – Jā, agrāk man bija franču buldogs, – iespraucos, kad Aiga ievelk elpu.  Un aiziet vārdu plūdumi, kratu galvu un smaidu. Kā būtu, ja viņas acis iekārotu mani, tas nenotiek. Aiga čalo kā sarunātos ar draudzeni, bez iekāres, bez flirta, bez noslēpuma. Pats jau tāds draudzīgs, čaloju un gaužos. Gan jau viņa saož bioloģiskos hormonus.  – Nu viss, ejam strādāt, – viņa pabeidz sarunu.  Kaut ko nosaku un atgriežos pie galda pretī Edim. Šis smīn, padalās ar saviem anatomiskajiem novērojumiem. Bezkaislīgi skatos datora ekrāna, tad virsū Edim, šis jau runā par slēpošanu un arī neskatās man virsū, var būt pats ar sevi sarunājas. Kas zina.  –Eu, Don Žuān, es ar tevi runāju! – Edis noskalda, pārliecies pāri dokumentu krāvumiem.  –Ei, tu škērsām!– Īgni viņam atcērtu. Viņa āda svilst, kad šis apspriež ķermeņus, redzu, kā vārās smadzenes visādās fantāzijās un tās acīs dedzina kā ogles. Kā skauž man tādas acis. 2 comments|post comment

Plaknes [18 Jan 2021|11:38pm] Slēģu āķis rūsē uz Sarkanās ielas aizvērtā loga. Pa bruģi atpakaļ uz Dricānu ielas pusi labākais kebabs pilsētā, uz priekšu pa Ebreju ielu vienmēr dzīvs alus. Divas paralēlas tramvaja sliedes nekad nekrustojas ne trīsdesmitajos gados, ne tagad, var būt četrdesmit otrajā gadā, kad kapi sadrupa parkā uz Tējas ielas. Plakne, izliecās, Eiklīd! Nav cita izskaidrojuma, ka kaut kas smadzeņu punktā kaut kam nobīdījās uz otru pusi. Lēnām atbīdās atpakaļ. Cerības uz punkta atbīdi slēpjas vientiesīgā plastmasa pudeles putnu barotavā papeles kokā pie Sūkņu stacijas.  Finanšu džungļos tu neesi viens. Pie Coffee Inn sūc Arizonas Ledus tēju un čaukstošā turzā salst vistas panini. Skatlogā izlikti sīciņi ASV un Latvijas galda karogi, blakus vizuļo Djed Moroz figūra. Nogriezies aiz tramvaja depo, kur uz bodes stikla Eiklīds uzpūtis neredzamu aksiomu– Katra diena ir plakne. post comment

Siena [22 Dec 2020|12:30am] Viņš turpina smagi klepot, starp mums plāna siena. Viļņaina kā baznīcas kalada. Te viens dzīvoklis, tur otrs. Viņš rīstās līdz spļāvienam. Gārdz un grābj pēc elpas. Pagriezos uz sāna gultā un blisinos uz gaismiņām, kuras metā uz ielas braucošais trolējbus. Viņa gulta droši vien piebīdīta pavisam tuvu klāt, vienas rokas stiepienā. Tas vīruss nevar izsūkties cauri māllēpju dzeltenajiem ķieģeļiem kā ūdens caur švami? Mētājos pa matrača virsu kā pludiņš virs ūdens. Vēl peldu pa virsu. Var būt pasist kulakā, labākam miegam? Sajūtu, no domas piebriezt starp kājām. Pārņem cilvēciska bezpalīdzība. Noskaitīt lūgšanu? Skaitu aitas, feiko ziņu aitas, kuras bļaustās par uzpurņiem. Katrs jau var maldīties, bet maldināt citus ar to trako degsmi acīs, ir cita lieta. Nāvīgs grēks. Nošķebinos. Var būt ierakstīt video? Atlaižu pirkstu, skrien pirmās sekundes uz telefona ekrāna. "Jūs dzirdat manu kaimiņu, viņu atsūtīja uz pašizolācijā, viņš ir kurls.." Pareizi, tāpēc jau tik skaļi elšs. Var būt viņš gaida rītu, kad var izsaukt ātros? Vai arī sūtīs SMS? SMS var nosūtīt uz 112? Kamēr aizdomājos no plaukstas izslīdēja telefons.  Atmostos vēlāk no stindzinoša aukstuma. Paceļu galvu, logs it kā ir aizvērts. Drebinos. Nospiežu telefonu, vēl divas stunda līdz darba sākumam. Gausi kāpju pa kāpnēm, vienā rokā plastmasa toveris ar pusdienām, otrā atslēgu saišķis.   – I, čto?  – Da, utrom uže.. savsem?  Sadzirdot, ka kāpju augšā balsis aizcirta tapsētās dzīvokļa durvis.  Istabā uzvilku masku, visādiem gadījumiem, un pieliku ausi pie sienas. Laikam šonakt beidzot izgulēšos. post comment

Virtuves krēsls [27 Nov 2020|09:04pm] Ome iegrimst virtuves krēslā. Ķiršu sarkanajā dermatīna atzveltnē rēgojas mani bērnības iekosto zobu robi.  — Tu toreiz iekodies aiz dusmām, kad Viktors tevi nopēra — ome paskaidro, noķerot manu pētošo skatienu, — ar žagaru, protams, ne ar roku.  — Atceries, par ko? — es jautāju un paņēmu omes kreiso kāju, lai uzliktu uz taburetes. Viņa atslīdēja krēslā.  — Vai ta, es vēl atceros! Tas bija tik sen. Nebūtu zobu pēdas neviens neatcerētos. Tas bija pirmais un vienīgais pēriens. Viktors katru reizi ienākot virtuvē redzēja tavu atstāto nospiedumu. Mazais vilkacis, tu iekodies arī vecā vīra sirdī. Viņš jutās varen vainīgs, — ome smējās un atbalstījās ar abām rokām krēslā, lai nenoveltos uz grīdas.  Pēc operācijas omei nogrieza divus kājas pirkstus. Pirmo pirkstu nogrieza aiz pārpratuma Olaines ķirurgs. Vienkārši sajauca. Otro pirkstu, kurš deformējoties spieda pārējos pirkstus nogrieza jau Rīgas ķirurgs. Izspiedušās vēnas uz kājas atgādināja raupju koka mizu, āda bija saplaisājusi un sausa.  — Kad atbrauci no Olaines, Tu arī gribēji aiz dusmām iekosties krēslā? Tā varētu būt ģimenes tradīcija. Pēc tam krēslu aizdotu arī mammai. Viņa dermatīna ielaistu ilkņus, atceroties kā Juris nokrāpa viņu ar Sigitu. Atceries, kā viņa bļāva?  — Kas bijis, tas izbijis! — Ome strupi atcirta. Visi pāridarījumi, apspiestās emocijas sēž omē un deformē viņas kaulus. Vectēva krāpšana laulības gultā ar Raju, maitā un deformē viņas gurnus. Dusmas uz brāli, ka viņš sadalīja naudu tikai starp brāļiem, pārdodot tēvu mājas Latgalē. Deformē viņas kreiso lāpstiņu ar kūkumu.  — Vari nolaist kāju. Rēta vēl ir pamatīga, — klusi piebildu un ieliku rokās spieķi. Viņa piecēlās neko neteikusi un gausi attālinājās no virtuves krēsla. post comment

No 1 līdz 10 [16 Nov 2020|11:51pm] Rokas, pa nakti guļot, biju pārsviedis pāri galvai. Noteikti vēl sapnī kliedzu: “Padodos!” Tik ilgi padevos, ka rokas paspēja notirpt. Telefons sāk vibrēt un pīkstēt. Novembra rīta gaisma ir biezi pelēka. Debesis izskatās pēc tām Japāņu tušas bildēm, kuras ar otiņu vilkām no vienas papīra malas uz otru pamatskolā. Tikai aiz loga purva mitrajā dūksnājā nebradā apcerīgas dzērves, bet klaiņojoši kaķi pa asfaltu. Sētnieks grābj lapas un saber melnos miskastes maisos rudens zeltu.  Uzvaru melno tēju. Ziemeļvējš dzenā tvaiku garaiņus no atvērtā loga, kamēr mēģinu pieslēgt darba datoru. Parole telefonā, tad parole datorā, tad atkal pirksta nospieduma drošība telefonā. Beidzot esmu tiešsaistē. Un tēja atdzisa. Pirmais e-pasts par manu emocionālo stāvokli Covid laikā un strādājot attālināti. Kā Tu juties šodien? Atzīmē no 1 līdz 10. Kā es varu novērtēt sajūtas ciparu skalā? Ir dažādas dimensijas! Vai es jūtos labi, izlasot kliedzošos virsrakstu par notikumiem Baltkrievijā? Vai arī jūtos labi, kad atceros, ka omei būs kājas operācija? Vai jūtos labi, ka aiz loga nekrīt sniegs biezām un smagām pārslām? Kā Tu juties šomēnes? Atzīmē no 1 līdz 10. post comment

Mākoņi [01 Oct 2020|11:26pm] Istabā nesteidzīgi ieplūda rīts. Tumšs rīts. Atveru logu un ieelpoju lēni trūdošu koku lapu smaržu, drēgnu un rudenīgu. Šodien es neģērbjos un netaisos uz darbu. Novelku maksimāli ilgi brokastis. Ieslēdzu datoru un kustinu bezvadu pelīti pret biksēm stāvot virtuvē. Imitēju, ka strādāju pie ekrāna, lai dators nepaspēj iemigt. Kurjers atved pasūtīto pārtiku sarkanos maisos. Darbs iezogas manā privātajā telpā. Tas drīzāk iespiežas šaurajā hruščovka ar saviem pārdošanas plāniem, excel tabulām un stabiņiem. Iedzeru siltu tēju. Jau pāri diviem. Pa kuru laiku? Tikko piesēdos pie galda. Aiz loga slīd mākoņi, balti un izkaisīti, tie plūst sava ritmā. Tie ir pakļauti vēja plūsmai, taču izskatās tik brīvi. Tālāk par debesīm tāpat tie netiks, brīvība ir spējā pārvērsties par lietus lāsēm. Pārtapt par ko citu nekā tu esi tagad.  Vibrē telefons. Lekcijas notiks tiešsaitē. Kāds apslimis, kāds ies uz pārbaudēm. Nevar riskēt. Darbs mājās. Lekcijas mājās. Veikals pieved ēdienu. Kad es pārtapšu par to, kas es neesmu tagad? post comment

Ceremonija [16 Sep 2020|11:23am] Cik vēl dziļi mežā? Ceļš paliek šaurāks. Mazais, baltais golfiņš, ko Ivans iesauca par balodīti, šūpojās atsitoties pret bedrēm. Un es kopā ar Pārslu un Ivanu šūpojamies līdzi mašīnas salonā. Pārsla, smalka auguma meitene ar zaļākajām acīm, ko esmu redzējis, paņēma līdzi četras somas, divus guļammaisus un bērnības atmiņas ar māti. Ivans, dūšīgs vīrs ar pieklājīgi garu bārdu, paņēma smirdīgu franču sieru, sagrieztu meloni un rozīnes. Man līdzi ir nepatika pret sevi.  Jūrnieku mājiņa pildās ar sabraukušajiem viesiem. Divi, četri, desmit. Divpadsmit. Esam divpadsmit, kā gada mēneši. Katram mums ir sava sezona, kurā dzīvojam. Esmu ziema. Sniegs, kurš nekad nenokūst. Kāda meitene visu laiku smejas. Viņas sezona ir pavasaris. Agrs pavasaris, kad spīd saule un ābeļu ziedi nenojauš par salnu. Melīgs pavasaris. Sēžam aplī, kā gada cikls, kā dzīves rats. Katrs nosauc savu vārdu. Pasākām nodomu šamanim. Mums pa vidu altāris ar svecēm, kristāliem un figūriņām ar smaidiem.  Mēs dzeram novārījumu. Es dejoju, Ivans griežas uz grīdas un sapņos ēd sieru, Pārsla dzied maigi jo maigi. Tā varētu skanēt dvēsele. Es iekrītu starp pasaulēm. Senču pasaule, tēvi un mātes, visi sanākuši kopā. Stāstu, ka sevi nepieņemu, tēloju līdzi darba kolēģu un vecāku priekšstatiem par sevi. Dzīvoju svešu dzīvi. Senči mēmi skatās uz mani. No ēnas iznāk Aļoizs P., vecvectēva brālis. Viņš nomira vientulībā. Nekad neapprecējās. Viņš mīlēja, ko nebija pieņemts mīlēt. Lauku zaļumballē vīri meklē saldākās lūpas un kuplākās krūtis. Aļoizs sēž uz beņķa, svīst no bailēm un iekāro Buļļu mājas Edžu. Aļoizs dzer alu, lai noslīgtu bezsamaņā. Un pēkšņi kājas ceļas un iet pie Edžus. Rokas, tās nepaklausīgās rokas, vijas ap viņa kaklu, kā kaunu nepazinuši mežvīteņi ložņā gar svešu sētu. Apkārt tik skaļš, ka iečukstēs nedaudz ausī “labvakar”, bet lūpas atsitas pret vaigu. Tad Buļļu mājas Edžus dūre atsitas pret Aļoiza vaigu.  Mūzika apklust, Aļoizs izspļauj sarkanas siekalas. Kā maigums var būt tik sāļš?Atžirgst un sit pretī. Kā maigums var būt tik sāpīgs? Līdz Edžus spārda Aļoiza seju ar zābaku. Citi vīri viņu novelk malā. Mīlestība ir ievainojama. Es satiku Aļoizu. Viņš paspieda man roku un iečukstēja ausī “Tu esi, kas Tu esi”.  Aiz mūsu šamaņu mājas loga aust rīts. Citi aplītī vēl elš un pūš. Pieceļos kājās un dejoju pie dziesmas, kura skan galvā. Dejoju kā to darīja senči pirms manis. Mīdu un bradāju tepiķīti, uz kura gulēju. Dauzu pēdas pret grīdu un kliedzu “Es esmu, kas Es esmu”! 4 comments|post comment

Asmutirte [11 Sep 2020|03:06pm] Pabeidzu un tikko nosūtīju kolēģiem stāstu "Asmutirte". Esmu brīvs un Asmutirte arī. post comment

Mēs [10 Sep 2020|10:31pm] Profesors pārcēla lekciju uz bibliotēku. Uz nacionālo, kur notika dzejas dienām veltīts pasākums. Zālē raiba publika uz pelēkiem koka krēsliem. Jauni skolēni. Viņu skolotāji. Apsēžos blakus skaistai un garai sievietei, kā tornis ar sporta apaviem. Viņa rediģē tekstu ar mazu zīmulīti pasvītro vārdus. Izvelku no somas kolēģu stāstus. Sēžu un pasvītroju teikumus ar komentāriem: cik banāli, pārspīlēti, pārāk saldi. Mikrofonā puisis ar balsi atver vakaru. “Neļauj mums strādāt!” viņa pagriežas pret mani. Padomāja, ka esmu redaktors? Skolotājs? Rakstnieks? Tā arī neatklāju, kas ir šie “mēs”. 2 comments|post comment

Skolas diena [07 Sep 2020|11:32pm] Pirmā skolas diena. Augstskolas diena. Nelielā auditorijā esmu kopā ar deviņām meitenēm un pasniedzēju. Sākas iepazīšanās. Visas saka, ka ir beigušas filologus. Pienāk mana kārta runāt. Filologu acis urbjas cauri līdz kaulam. Pirms lekcijas Drogās nopirku tualetes dezodorantu, tā kā soma un viss man apkārt smaržo pēc ķīmiska un uzbāzīga citrona. Es saku, ka esmu šajā ēkā otro reizi: pirmo reizi, kad parakstīju līgumu un esmu tagad. Daži smiekli. Viena meitene piesaistīja uzmanību. Uzreiz iedevu viņai iesauku- filosofe. Kad viņa runāja likās, ka viņa tūlīt sabruks, jutās neērti un rīvējās uz šaurā krēsla. Uz galda dažas saburzītas baltas lapas bez pildspalvas. Ieplīsusī melnā zeķubikses līnija virs kurpēm filosofi pataisīja tik sievišķīgu un trauslu. Bērnībā esot lasījusi grāmatas par slepkavām un miroņiem. 4 comments|post comment

Skola [05 Sep 2020|06:22pm] Skolas ēdnīca smaržo pēc mammas. Ceptu kotlešu dūmi, varītu kartupeļu garaiņi, vaniļas cukurs pie ķiseļa. Sestās C klases galds ir pie loga, es vienmēr sēžu ar muguru pret aizskariem. Audums ir tik pat maigs kā mammas rokas. Ja dažreiz logs ir atvērts, audums nobrauc gar muguru kā pieskāriens. Labu apetīti, audz liels un stiprs, dēliņ, kā tētis. Kad tēvs aizdzēras, starp ceturto un piekto stundu es ēdu brokastpusdienvakariņas. post comment

Zemūdene [04 Sep 2020|06:20pm] Tēvs vārtījās pa grīdas dēļiem, kā rullis pa pīrāgu mīklu. Mammas nav, nav pīrāgu. Ir rullis. Tēt, kur tavs krekls! viņš atbalstās uz elkoņa, lai paceltu smagos plecus. Acis kā zemūdens skeneri meklē pudeli, es esmu kā aizberga šķērslis viņa brīvajam peldējienam bezdibenī. Celies augšā! es kliedzu uz iekšu. Ki-ke-ri-gū! Ki-ri-gū! Ri-gū-ū-ū! viņš medās. Tu mazais gailis! Kas tev, ko prasa! viņš nokrīt uz muguras, zemūdene iegrimst miegā. post comment

Kūkas [03 Sep 2020|09:37pm] -Ausmaaa, Ausmaaa-aaa! Neatstāj mani šeit,- Kirils brēca un asaras bira no sīkā puikas vaigiem. Istabas vidū uz spīdīgā parketa gulēja izklāta mīksta sega. Kirils pirms piecām sekundēm mierīgi braukāja koka bānīti pa saburzītās segas vagām. Ausma piecēlās, lai aizietu uz virtuvi un nogrieztu cepeškrāsnī 180 grādos cepušos Misisipi dubļu kūku. Recepte no viņas mīļākās Ketrīnas Stoketas grāmatas Kalpone. Šokolādes smarža no lejas stāva lēni ieplūda bērnistabā, piepildot plašā koridora galeriju. Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli, citādi mīkstie dubļi pārvērtīsies sausā izdegušā Amerikas prērijā.  -Māster, Kiril,- Ausmas tonī pazibēja sarkasms, - Jūsu dēļ, tūlīt, tūlīt piedegs pusdienu deserts. Tā! Skaļi skaitiet līdz desmit, pēc katra cipara sakiet “Misisipi” un tā, lai es dzirdu no virtuves!  -Viens Missssisss,- Kirils šņukstēja un klusi norunāja vergu upes nosaukumu.  -Es nedzirdu,- no kāpnēm vēl paspēja nobļauties Ausma.  -Divi, Misissssipīīīīīī,- Kirilis jau centās, cik varēja. Arī viņš beidzot sajuta deserta smaržu iezogoties deguna nāsīs, mutē saskrēja siekalas. Viņš burtiski redzēja, kā ar sudraba karotīti noplēš kūkas maliņu, ērti iekārtojies savā krēslā pie virtuves galda.  -Trīs, Missaapapa,- Kirils piemirsa upes nosaukumu un prātā kūka jau burtiski izkusa mutē, maigais biskvīts bija tik mīksts, ka tas vārgi turējās uz karotītes nesadaloties. Viņš iedomājās, ka Ausma no cepeškrāsns izņem arvien jaunas un jaunas kūkas un piepilda visu virtuves garo galdu. Katrai kūkai ir sava karotīte. Ausma lēni ielej ledus tēju Donalda Daka krūzītē.  -Četri, Misipipi,- puisēns jau ēda otro gabaliņu no citas kūkas. Ausma ieskrēja virtuvē kā skrējējs pie finiša līnijas. Piesteidzās pie cepeškrāsns, ātri paķēra virtuves cimdus un atvēra plīts lūku. Baltie dūmi iesitās sejā. Viņa izvilka melno ogli un nolika uz galda.  -Astoņi, Misisiiiipiiiii.- Kirils atkrita uz muguras un sāka dauzīt sandaļu papēžus pret grīdu. post comment

Vieta [03 Sep 2020|08:59am]         Bēniņos mēs nogrūdām visu, kas vairs nav vērtīgs. Mēs iestūmām tur vecāsmātes pirmās laulības gultu. “Pārāk smuka, lai izmestu,” saka tētis, “paskaties uz tiem grebumiem, roku darbs.” Salikām pūra lādē omes izšūtās sedziņas, ar ziliem rudzupuķu diedziņiem. Manis dēļ tu tautieti. Neaumiesi zābakos. Kad patiksi tad aiziešu. Atnac liepu vizītēm. Uz sedziņām mazi rūķīši vāra zaptes un iesāla gurķus. Satinām ruļļos garās kokvilnas strēmeles, izšūtiem ar krāsainiem auglīšiem- ķiršiem, vīnogām, āboliem, bumbieriem un plūmēm. Ar tiem ome dekorēja virtuves finiera bufetes malas. Uz to, ko nepaceļas roka izmest, mēs nostūmām bēniņos. Veco ladas video kameru, sēņu grozus un gumijas zābakus, bez omes vairs neviens nesēņo. Tam nav laika. Babītes vecās gleznas iestūmām stūrī, atstutējām pret sienu ainavu ar sēru vītoliem un otru ar baltajiem bērziem purvā. Uz audekla bija daži caurumiņi, mamma teica, ka tie bija ložu caurumi. To zina tikai purva bērzi un zaļais koka rāmis. Pa gludo dēļu grīdu mētājas sīpolu čaumalas. Ome rudenī norautos sīpolus žāvēja bēniņu siltajā gaisā. Uzguļos uz izjukušās laulības gultas. Virsū ir akurāti salikti kartoni no kastēm. Papīrs smaržo pēc liepziediem un piparmētras. Uz tiem mēs žāvējām tējas. Tagad tie glabā tikai smaržu.             Blenžu grieztos, aiz sijas aizspraustas mazas verandas logu līstītes, noēvelēti dēļi, koku kāti priekš slotām, lāpstām un dakšām. Te ir viss nostumts. Tā es sēžu mājas zemapziņā. Ar acīm meklēju kādu brīvu vietiņu, kur uznest un nobāzt vecās grāmatas, guļamistabas spoguli un datora procesoru. Ja nu kādreiz ievajadzēsies? Gulta ir cieta un neērta, tāda pati, kā omes laulība. Skatos apkārt uz vecajām, nostumtajām mantām, it kā gulētu muzejā. Bēniņos var atstāt un nostum visu, neviens neaizrādīs. Sienas ir nepabeigtas, apmetums nekārtīgi apmests, apkārt dzelteno ķieģeļu skurstenim atstutēta izdegusī plīts dzelzs virsma. Dzelzi rūda ar uguni. Arī dzelzs piekūst. Varētu šķists, ka mantas ir samestas, taču tās ir saliktas loģiskā vēsturiskā secībā, vecākās mantas ir dziļāk bēniņos pie mazā lodziņa uz jumtu, jaunākās tuvāk bēniņu durvīm. Caur šauro bēniņu logu var izlīst uz jumtu un naktī skaitīt zvaigznes uz vēsās papes. Taču, lai tiktu līdz jumta lodziņam, jāiziet cauri sastumtajam mantām. Caur vēsturi uz zvaigznēm. Nogrūžu malā opja karakula ziemas mēteli, viesistabas lustru un dēļu atgriezumus.            Ja tu ienāc bēniņos, tev kaut kas jāatstāj, tas ir nerakstīts likums. “Ko tu šodien atstāsi pie manis? Kas tevi nospiež? Par ko tu priecājies? Dzirdēju kā tu smejies lejas stāvā. Izstāsti joku! Šodien arī bļaustīsies un vicināsi rokas gaisā?” Saka bēniņi. Sabīne, Aija, Inese, Andrejs, Dana, Kristīne, Ivo, Iluta, Viktors. Māsīca, draudzene, māte, draugs, zaudēt nevainību, līgava, emo, skolotāja, vectēvs. Visi noglabāti bēniņos, ja nu kādreiz ievajadzēsies. 2 comments|post comment

navigation [ viewing | 120 entries back ] [ go | earlier/later ]