|
Vējš purina nokarenos bērza zarus, lapu čaloņa aicina rudeni. Blakus liepā iesēdusies vārna jau visu dienu ķērc. Vilma neiztur un paver loga rāmi, kliegdama: “Tu beigsi vienreiz! Vācies prom!” Viņa pēc tam prāto, ka nerīkojās īpaši gudri — kaimiņi vēl padomās, ka astoņdesmit vasaras nodzīvojusī pavisam izkūkojusi prātu. Ar bērza sēklām piepūsti visi istabas stūri. Pat zem segas vakaros Vilmas sānus mēdz kutināt sīka, gaišbrūnā skaida. Princese uz bērza sēklas, ko tu neteiksi. Vilma pavīpsnā, ka joprojām ar ādu var sajustu maigumu, lai cik bieza tā būtu. Var būt bērzs par sevi atgādina, kad toreiz Sibīrijā plēsām tām nost mizu un darinājām tāss pastalas, ogu kārbiņas. Mizu izmantojām kā papīru, uz kura rakstījām svētku apsveikumus viens otram. Dalījāmies priekos, jo viss cits jau tika atņemts. Vilma nenoslauka visas sēklas no palaga, pabīdās tuvāk pie sienas, kur agrāk krāca Gustavs. Vilma nolasīja gandrīz pilnu bļodu ar gurķiem, lapas sāk palikt dzeltenas, bet resnajās stīgās iemetušies ziedi plaukst uz nebēdu. Viņa paņem lāpstu un izrok čokurainu mārrutka sakni. Noplēš no sīpolu dobes dažas diļļu galvas. Sanāca trīs divlitru burkas ar skābētiem gurķiem. Vilma piesardzīgi paceļ pagraba vāku, lai neieveltos iekšā, kāpnes palikušas no pagājušā gada vēl stāvākas. Var jau iekāpt, bet tad paliks ar visiem gurķiem tur lejā. Mūža mājas kā faraonam, no akmens plāksnēm izkaltas kapenes, tikai zelta podu vietā ievārījuma burkas un savītušie pērna gada kartupeļi. Kamēr Vilma meklē mobilo telefonu, pagraba mitrā smarža lēnām piepilda virtuvi. “Harij, tu darbā?” viņa skaļi kliedz telefona klausulē, “jā, viss labi. Vaig gurķus nonest pagrabā!” Viņa uzmanīgi klausās, ka Harijs kaut ko runā par demencēm un vecumu, nedzirdēdama dažus vārdus, bet neatdzīstas, ka varētu nedzirdēt. “Nu, labi, ja nevar, tad nevar!” Pirms nedēļas Vilma bija zvanījusi dēlam, stāstot par aizdomām, ka viņai vēderā tāda spiedīga sajūta un bažīga, ka var būt aug bērzs? Tur iekšā taču ir mitrs, silts un cik tai sēklai vajag. Harijs smējās, tad kļuva nopietns, pajokoja un jau uz sarunas beigām sāka runāt skaļāk. Vilma neļaunojās, jo jaunie jau daudz ko var arī nesaprast. Svētdien jau burku vāciņi bija uzmetuši gaisa vēderus. Gaidīt vairs nevar. Vilma paņēma slotas kātu, ar vienu galu atstutēja pagraba lūku, bet otru galu aizķeksēja pret plīts malu. Viņa iesita padusē burku un saudzīgi pārlika kājas uz slidenajiem pakāpieniem. Vienā brīdi sajuta, ka pirksti atraujas no mitrā dēļa un ar muguru gāžas pustumsā līdz atduras uz mīksta bērza sēklu paklāja. Tālumā noklaudz stikla burka. Viņa izstiepj rokas uz sāniem, kā bērnībā sniegā veidotu eņģeli.
|
