Nospiedumi [entries|friends|calendar]
vils_rifkes

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

[17 Feb 2024|12:25am]
Margita Gūtmane 29. vēstulē raksta: “Imants Ziedonis teica zīmīgus vārdus – trimdas literatūra viņam ir kā atrauta otrā puse. [..] Ziedonis ir tautas rakstnieks, kas vārās un met burbuļus tautiskajā katlā. [..] Vai tad es būtu tā daļa, kas pati no sevis pārvārījusies malai pāri? Es nekādā katlā neesmu vārījusies. [..] Ziedoņa valodas īstenība nav manējā, bet drīzāk mani apdraud, jo apdraud manas valodas patiesību. [..] Tieši tādēļ man ir visas tiesības protestēt pret šo vieglo paķeršanu.” /Vēstules mātei, 1998/
1 comment|post comment

Katra diena kā filma [22 Dec 2023|10:26am]
Kamēr citiem ir 21 dienu izaicinājums bez cukura vai mēnesis bez grādīgiem dzērieniem, tad man ir 21 dienu latviešu filmu izaicinājums. Sāku ar filmu "Vētra". Pēc Viļa Lāča romāna motīviem. Šodien paredzēts skatīties citu sociālistiskā reālisma filma "Ilze". Pēc Annas Brodeles, man šķiet, garstāsta "Marta" motīviem.

Kas man šķita interesanti, ka filmas.lv mājaslapas recenzijās ir tikai viens teikums par to, ka tā ir ideoloģiski ieturēta filma. Nu, lai skatītājs pēc filmas noskatīšanās nekļūst par komunistu. Bet recenzents meklē plašākus kinomatogrāfiskus kontekstus, kuros ievietot filmu. Piemēram, filma "Kad lietus un vēji sitās logos" tapis pēc Arvīda Griguļa darbu motīva. Recenzijā var lasīt: "(..) šī filma daudz nozīmīgāka ir kā viens no pirmajiem mēģinājumiem trillera žanrā, kuru režisors Aloizs Brenčs nākamajās desmitgadēs izkopa līdz pilnībai."

Man šķiet, ka tas ir saprātīgi izdarīts. Izgriezt un ievietot citā skatījumā. Vienīgi ar filmām tas strādā labāk nekā ar literatūru. Rakstnieks tomēr darbojas vienatnē. Nu labi, viņš arī lasa citus darbus un ietekmējas. Manuprāt, literatūrzinātnes pētniece Ilze Ļaksa-Timinska darbojas ar stipri sarkano autoru Robertu Ērdmani pēc līdzīga paņēmiena. Mēģina viņa darbos saskatīt modernisma iezīmes un plašākus literatūras kontekstus. Tas socialistiskā reālisma rēgs ir fons, taču ir vēl citi elementi. Vienīgi kāds var pārmest motivāciju, kāpēc pievērsties kādam sarkanajam, ja ir neizpētīta perifērija ar daudziem maz zināmiem autoriem.

Noslēgšu pārdomas ar slaveno Orvela citātu: "There is no such thing as genuinely non-political literature (..)"*


*George ORWELL, “The Prevention of Literature,” in Inside the Whale and Other Essays, Penguin Books, 1962, pp. 166-7.
post comment

Pauzes ir laba lieta [07 Dec 2023|01:31pm]
Negribas rakstīt. Es šo sajūtu izskaidroju ar to, ka ķermenis taupa skābekli priekš svarīgākiem orgāniem, tādiem kā aknas un sirds, bet smadzenes var pagaidām atslābt. Tas man šķiet ticami un es ļauju šai domai mani atturēt no rakstīšanas. Man ir divi stāvokļi, kurā atrasties. Brīži, kad rakstu un bieži, kad nerakstu. Šis ir brīdis, kad rakstu un domāju, – cik ilgi ķermenis vēl piegādās skābekļa minimumu smadzenēm, lai es nenogurtu. Kad es rakstu, pie manis pienāk doma – nahuj, tev to vajag? “Nahuj”, es pieliku, jo šķita, ka tas uzsvērt šīs domas abrazīvo dabu. Es šo domu dzirdu pietiekami labi. Galvenais neiebilst, vai neiesaistīties diskusijā, tad ir pilnīgs “čau”. Doma turpina velties lielāka, jo atzīsim godīgi, kuram patīk, ka to ignorē. Un tā pieaug kā sniega lavīna.
Iedomājos sevi zemūdenē. No dzelzs sienām iekšā sūcas ūdens. Ārpusē pārāk liels spiediens. Nedrīkst nolaisties pārāk dziļi. Manu zemūdeni vienkārši saspiedīs un es gulēšu uz grīdas kā nomesta pankūka. Tupa skatīšos griestos un prātošu, kāpēc vispār ir jāpiedzimst. Pagaidām es rakstu. “Kāds to lasīs?” doma ar sabiedrotajiem atkārto uzbrukumu. Pagaidām neredzu visas domas. Neiedziļinos, galvenais nepretoties un neuzsākt sarunu ar bezjēdzīgām un graujošām domām. (Izdzēšu uzrakstīto teikumu. Viena siena sagruvusi. Pavediens zudis.)

Pauzes ir laba lieta, var atvilkt elpu līdz nākamai rindkopai.

Uzpeld atmiņa par vakardienas prozas lasījumiem. Ne tik daudz par lasījumiem, kā sēdēšanu pie galda ar prozas autoriem. Laura Vinogradova mikrofonā teica “uzvarētāji!” Iedomājos tos uzreiz ar lauru vainagiem, tādā dantiskā garā. Ietērptus viļņainā, asisnsarkanā mantijā, kura lēni atritinās pa Aleponijas netīro koka grīdu un apņem mūs kā ūdens. Vai smalkāk, – pārvēršas ēteriskā smaržā. Un smadzenes pārtop degunā, acis sagriežas uz iekšu, īsāk sakot viss apkārt sajūk un sabrūk. Pa gabaliem jauno kārtību saliek rakstnieks. Spēcīgs vārds – r a k s t n i e k s. Daži ir atzīti, izdevuši grāmatas cietos vākos, nopietna tauta.

Tautas intelekta tauki
sabiedrības garīgais spogulis
Raudupietes aka
bārenītes zelta ābele
Māmuļa, lūdz par mums, kas steidzamies pie tevis.

Sasodīts, man datora ekrānā izlec darba sapulce. Es vairs nerakstu.

Pauzes ir noderīga lieta.

Kur es paliku? Kur esmu? Aleponijā pie galdiņa malkoju cidoniju sidru. Klausos pirmo stāstu, tad otro, tad nākamo. Tad klausos savu skaudību, tad pēdējo stāstu. Laura noslēdz pasākumu: “Mums jau patīk, ka jūs atnākat!” Es gribu protestēt, ka mēs nekur neaizejam, lai varētu atnākt. Peldam valodā kā tādi pludiņi, līdz mūs dziļumā parauj, Linča vārdiem sakot, lielā zivs. Ideja ievelk dziļos ūdeņos. Galvenais nenoslīkt kā nerealizējies rakstnieks, nosmakt atvilktnē no aprakstītiem papīriem.

Man bail, ka kādreiz manas grāmatas atklāšanā atnāks mamma un apsveiks ar ziediem. Viņai galvā būs tamborēta cepurīte, viņa to būs uzvilkusi, jo vēlēsies noslēp izkritušos matus. Viņa teiks: “Es lepojos.” Un tajā brīdi stāstu teksts sarecēs kopā kā skolas sacerējums. Citi varbūt teiks, ka malacis. Un man būs šķebīgi. Es gribētu uzrakstīt tekstu, bet bez apsveikumiem. Bez dāvanām vai ziediem. Bez Vijas Kilblokas zilganā plakāta – apgāds “Zvaigzne ABC”. Es taču nesveicu tevi, ka tu elpo. Malacis! Lieliska ieelpa. Izcila izelpa. Esmu nonācis pie secinājuma, ka rakstnieka apsveikums ir brīdis, kad tu lasi viņa tekstu. Un ziedu vietā uzdāvina teikumu: “Es lasu tavus tekstus.”

Mani velk atmiņa atpakaļ uz Aleponiju, kad apsēdāmies blakus Uzvarētājiem un viņu draugiem. Jauki pamētājām sarunas. Iedzērām. Aiz sienas sēdēja Agnese Irbes jaunās grāmatas izdevēja. Visi zem viena jumta. Dabiskā (tā teikt) bezgalīgā okeāna plūsmā.
5 comments|post comment

Puzuris [03 Dec 2023|07:50pm]
Puzuris Valmieras muzejā. No sērijas: "kas man laba nevēlēja".


 
2 comments|post comment

Laika upe [28 Nov 2023|10:29pm]
Komandējums Viļņā. Brokastis Radisonā ar skatu uz Neres upi. Krasti nosniguši balti. Upes straume lēni nes nelielas ledus saliņas. Ūdens acu zīlīšu melnumā. Tā varētu izskatīties zemapziņas dzīles. Skatoties uz Neres upes straumi, iedomās redzu sena laikmeta koka būdu. Tur lāčādas ietinies vīrs sedz basu bērneli. Šķita, ka puika pavasari nesagaidīs. Viņam atļaus nosalt. Un vīrs no bada to apēdis.

Bet es sēžu Radisona siltajā ēdamzālē un ar dakšu bakstu brī sieru. Neres straume hipnotizē manu uzmanību.

Ar K. un U. dodamies uz Viļņas biroju. Mums paredzēta nodarbība par pārdošanu. Sasveicināmies ar lietuviešiem. Vadītājs izmet kādu jēlu joku par manu doktorantūru. Es smejos līdzi. Kas cits mans atliek? Viņš nosauc mani par misteru doktoru.

Sasēžamies aplī, pa vidu nav vairs ugunskurs kā senāk, bet galds ar kafijas krūzēm ar lazdu pienu. Mūs apmāca ne vairs ciema gudrākais, bet korporatīvais treneris ar psihologa diplomu. Mēs mācāmies pārveidot teikumus, lai klientu pārliecinātu par mūsu produktiem. Treneris izskatās pēc stalta dejotāja. Ģērbies rozā kreklā un platās, glīti gludinātās auduma biksēs. Plati smaidot atsedz visus zobus. Prātoju, cik ilgi viņš trenējies pie spoguļa. Viņš stāsta par uzticēšanos sev un citiem. Tad beidzot liek mums paņemt līmlapiņas un uzrakstīt no nulles līdz desmit - cik ļoti mēs viņam uzticamies? Mēs sarakstām. Vairākums ieliek astoņas balles. Protams, tur ir āķis. Tas ir ne tikai par viņu, bet arī par mūsu uzticēšanos cilvēkiem. Sadalāmies grupās pa četri. Esmu vienā grupā ar diviem lietuviešiem. Mums simts procenti jāsadala trijās kategorijās, kur katrai kategorijai iedodam kādu procentu skaitu. Jautājums šāds: kādu procentu jūs dotu savam vēstījumam (message), balsij un neverbālai saziņai. Lietuvietis uzstāj, ka zina šo uzdevumu. Mums lielākais jādod neverbālai saziņai. Saku, lai ieliek vairāk procentus vēstījumam. Manī neklausās. Sajutos gaužām vientuļi. Droši vien iepeldēju kādā atmiņā, kur patēvs man teica - "Nerunā pretī!" Un netieku laukā no jaunas atmiņas straumes.

Pusdienās sēžam kopā ar igauņiem. Abi drūmi un nerunīgi. Ne jau tāpēc, ka igauņi, bet kaut kā viņiem drūms noskaņojums.

Atgriežamies nodarbībā. Šoreiz ķeramies klāt frāzēm. Nevajadzētu lietot jautājuma partikulu "kāpēc". Tad vēl vārdu salikumu "kā es jau teicu..", "jā, bet..", "jocīgs jautājums", "lielisks jautājums", un beidzot partikulu "nē". Mums vajadzētu pavērot, cik bieži dienas laikā lietojam partikulu "nē". Es kaut kā neizturēju, teicu, ka nepiekrītu. Vārds "nē" nav jāuzskaita. Vārds "nē", nosaka robežu, kuras nepārkāpj. Man uzsita pa nervu šis amerikāņu-karnegija diskurss. Valodas triki. Pazeminot valodu par kalponi, lai apmuļķotu pretinieku pārrunās. Valoda ir upe. Es iebildu pret partikulas "nē" uzskaiti. Atkal sajutos galīgi atsvešināts no pārējiem kolēģiem, it kā es būtu nokritis no mēness. Iezagās doma, ka jāmūk pēc Lieldienām prom. Viņi mani apēdīs ar visiem saviem korporatīvajiem murgiem. Pārvēršos par dzīvu izkārtni.

Vakarā pastaigājos pa Viļņu. Lauskis kniebj vaigos. Mīnus desmit grādi. Viļņa skaisti izrotāta kā Ziemassvētku egle. Netālu no stikla muzeja nopērku karstvīnu. Krūtis ieplūst siltums. Eju garām mājai, kurā 1812. gada decembrī apmetās Stedāls. Citā dzīvojis vijolnieks Jurgis Fledžinskas. Pamanu goda plāksni arī lietuviešu fovisma māksliniekam Jonam Čeponis. Staļina laika celtā ēkas siena pilna ar piemiņas plāksnēm - operdziedātājai Elenai Čiudakovai, komponistam Stasys Vainiūnas un citiem. Kā pēdējo iepazīstu trimdas rakstnieku Kazys Bradūbas. Viņš 1995. gadā atgriezās Viļnā, kur arī nodzīvoja savas dzīves pēdējos mirkļus. Nedaudz kļūstu priecīgāks un dzīvāks, dvēselē ieplūst siltums par satikto kultūru.
5 comments|post comment

Olainē [20 Nov 2023|07:48pm]
Piekritu pieskatīt drauga Ralfiņa suneni. Viņš ir devies ceļojumā uz Parīzi apciemot manu māsīcu. Neesmu drošs, kāpēc piekritu. It kā jau nedēļu būs atvaļinājums. Plānoju rakstīt disertāciju. Vismaz dažas lapas. Un ar suneni kopā varētu būt dzīvīgāk. Tumšajā novembra mēnesī Olaines mājā.

No rīta sunene pieceļ ar skaļu riešanu. Līdz ar pirmo gaismu ejam pastaigāties. Nekur tālu nevar aiziet. Pāri upei jau Jelgavas šoseja. Atliek vazāties gar upi. Apmest apli gar baznīcu un paskraidīt pa aizaugušu pļavu, kur Olaines pašvaldība izplānojusi jaunu privātmāju rajonu. Pēc pastaigas palaižu suneni izskrieties pa dārzu. No šķūņa ienesu mājās malku. Priežu pagales nokaisītas ar smalkiem koka putekļiem kā pūdercukurs uz zaķaušiem. Droši vien mizgrauži. Iekurinu plīti. Siltums nav pašsaprotams. To es iegūstu ar piepūli. Uzlieku kafijas tējkannu. Virtuve piepildās ar kafijas smaržu. Vēl neesmu galīgi atmodies. Noceļu no plaukta atkusušu teļa stilbu. Iemarinēju pusdienām pussaldā baltvīnā. Sasmalcinu rozmarīnu un timiānu. Mamma pirms pāris mēnešiem atveda pusi no piena teļa. Gabalus toreiz salikām saldētavā. Smaržo pēc dienvidu zemēm. Nospiežu gaļu ar mazu laukakmeni, zem kura palieku smalku porcelāna šķīvi. Malkoju kafiju un lasu Margitas Gūtmanes dzeju. No sākuma pirmo viņas krājumu. Iznāk 1971. gadā. Debijas darbs - "Ēnu spēles". Viņai toreiz bija divdesmit astoņi gadi.

"noteic atgriešanos,
dienu no dienas
tālāk klūpot
svārstīgo svītru.

es esmu
vērsusies uz mājām,
izlauzusies no paļāvības;
kāda līgana ēna,
kas neprasīja
būt.

es esmu
uz mājām vērsusies skaņa.
atradinos klausīties.
klusāk un klusāk
skan mans vārds.
apklusti. kādreiz
tevi skars nojauzdama elpa,
kuŗai klusums būs
sakropļots čuksts." (32.lpp.)

1971. gadā tiek parakstīta Berlīnes vienošanās. Četras okupācijas varas - Francija, Anglija, PSRS un ASV, apliecina Berlīnes īpašo stāvokli. Kļūst skaidrs, ka Rietumberlīne nepieder pie Vācijas Federatīvās Republikas. Tajā pašā gadā komponists Endrjū Loids Vēbers sacer "Jēzus Kristus - superzvaigzne". Nodibinās starptautiskā Greenpeace organizācija.

Gūtmanes dzejā tāds pelēkums ar dabas motīviem. Robežas. Necaurredzama migla. Mūris. Bet tiešām, ko redzēt? Izrautai no dzimtenes 1945. gadā ar pēdējo vilcienu no Jelgavas. Nepilni divi gadi. Māte palika Latvijā. Nepaspēja. Margita ar mātes māsu dodas bēgļu gaitās uz Vāciju.

1976. gadā iznāk otrais krājums "Kas zinās stāstīt". Grāmatu vēl neesmu saņēmis no krātuves.

Bet man uz rokām ir 1981. gada dzejas krājums "Klusuma robežās". Tad M. Gūtmanei bija trīsdesmit astoņi gadi. Trīs gadus vairāk nekā man šobrīd. Pasaulē turpinās karadarbības. 1980. gada 21. septembrī Irāka iebrūk Irānā. Galvenais strīda objekts ir nafta. Tas ilgs vēl astoņus gadus. Prasot daudz upuru. Noslēgsies neizšķirti. Tajā pašā gadā iznāk Umberto Eko "Rozes vārds", bet 1981. gadā Lielbritānijā salaulājas princis Čārlzs ar lēdiju Diānu Spenseri. Mūzikas industrijā parādās pirmais CD.

"Klusuma robežās" iznāk Zviedrijā.

"mani vārdi no drupām
no barakām
mani vārdi kā aizmesti cigarešu gali
pacelti
pat ne slepeni
aiz bada
aiz slāpēm

mani vārdi nokautie
aizmirstie
pie atkritumu kaudzēm
ceļā un pusceļā
grāvmalēs
izvarotie
draudzes namos
pārpalikumos
mielēs
groziņu vakaros
citu pārdzīvotie
nodzertie nodrāztie
novazātie
līdz apnikumam
aizmestie atstātie
tīšu prātu
aizmestie aizmirstie
manī dzimst un krājas
kails sākums
uz balti noberzta galda" (11.lpp.)

Nākamo lasīšu dzejas krājumu "Dzejas". Iznāk jau 1991. gadā.
8 comments|post comment

Veļu laiks [26 Oct 2023|12:35pm]
Rudens šogad saudzīgs pret koku lapām. No rīta izpurinu ābeles, atlocīdams alumīnija trepes, es kāpju un rauju ābolus. Sniegs aizķepina brilles. Cimdi piesūkušies smacīgi ož pēc atejas. Nedaudz trīc kājas, kad uzlieku tās uz glumā, sūnām apaugušā zara. Es purinu. Daži āboli nekrīt. Tie paliks ziemai, kad sasnigs balts dārzs. Sniegs kā slapja vate gulēs zaros un pretī man rēgosies sarkani ar sarmu sacukuroti rožāboli.

Trīs dienas dzīvojos ārpus Rīgas. No šķūņa sanesu malku. Pārskaldu dažas pagales. Kurinu krāsni. Sašķēlu sveķainus priežu skalus. Istabas smaržo pēc vasaras pastaigas gar jūru. Varbūt man tikai tā šķiet.

No upes sanesu ūdeni. Saleju katlos. Rudenī un pavasarī upe kļūst mežonīga, tā izlien no krastiem. Savākusi melnus meža ūdeņus. Veļu laikā es ilgi uz viņu neskatos. Es zinu, ka tālāk pie ceļa, kur kapi, upe rudenī grauž krastu. Un dažreiz viena kapu puse slīkst rāvainā ūdenī. Es vēl zinu, ka gar to kapa pusi glabā no pagasta tos, kuriem nav tuvinieku. Tie nodzeras un pa ziemo nosalst. Pirms tam saskaldījuši visas mēbeles malkā.

Pieleju spainī upes ūdeni līdz māls padodas mīcīšanai. Pieberu klāt vēl sauso, brūno mālu, tas atgādina Liepājas šķīstošo kafiju. Smaržo pēc mitras, mālainas zemes, atceros Latgali un neizbraucamos ceļus pie omes māsas pavasarī. Turpinu maisīt līdz māls sagatavots, lai varu aizpildīt šķirbas gar plīts augšu. Uguns mēle laiza manu iespiesto mālu. Izgaro upes ūdens. Caurspīdīgs tvaiks paceļas virs kurtuves un izgaist nekurienē.

Kaimiņiene man izstāstīja joku – ja viņa būtu Sniegbaltīte, tad viņu nevarētu noindēt ar ābolu. Vajadzētu saindēt eklērus vai frī kartupeļus.
post comment

Perfekts zēns [21 Oct 2023|12:40pm]
Maija beigās, kad pabeidzu piekto klasi, aizbraucu pie omes. Viņa dzīvoja netālu no Olaines kopā ar vectēvu. Tur arī pavadīju visu vasaru. Televizorā rādīja amerikāņu seriālu par vidusskolu. Neatceros nosaukumu. Draudzība starp četriem jauniešiem, kuri nemitīgi iekūlās visādās nepatikšanās un kopā arī izkūlās ārā. Pāri visam mīlestība, taču nekas smeldzīgs vai sirdi plosošs. Tas tomēr bija komēdijseriāls. Viens no jaunekļiem bija atlētiskas miesas būves un spēlēja basketbolu. Viņa ķermenis bija kā lakmusa papīrs, kurš noteica – viņš pamanāms, viņš skaists, viņš perfekts. Izdomāju sarakstu, kas man jāizpilda, lai kļuvu perfekts zēns. Man no rītiem agri jāceļas un jāskrien. Jākačā muskuļi – jāpumpējas, jātaisa presītes un pietupieni. Es pat izveidoju paštaisītu svara stieni. Nozāģēju rokas biezuma kārkla mietu. Abos galos iekāru pieclitra pudeles, kuras pielēju ar ūdeni un piebēru ar sīkiem akmeņiem.

Cītīgi lasīju grāmatu “Perfekts zēns”. Uz vāka bija skaista jaunieša fotogrāfija ar zilām acīm.

Atlika vienīgi agri celties, lai skrietu un vēlāk kačāties paštaisītā meža sporta zālē. Biju trīspadsmit gadus jauns zēns, kurš uzskata – kaut kas ar mani iekšēji un manu ķermeni nav kārtībā. Tāpēc man bija šis perfektā zēna pilnveidošanās saraksts. Kad to izpildīšu es visiem patikšu, būšu sportisks, mamma ar mani leposies un viss būs šokolādē. Izejas punkts, ka ar mani “kaut kas nav kārtībā”. Pasportoju kādu nedēļu un pēc tam atmetu ar roku.

Konstatēju, ka nekad nevarēšu sasniegt perfekta zēna statusu. Katru reizi sarakstam nāca klāt jauns punkts. Grāmatā “Enerģija visai dienai” lasīju kā “pareizi” ēst. To, protams, arī jāsāk ievērot. Un kārtējo reizi cietu neveiksmi. Sevī nostiprināju domu – nekad nebūšu perfekts zēns, ar kuru mamma vai kāds cits varētu lepoties. Sekoja emocionāla skumju ieleja.

Vēlāk neapzināti šo sarakstu izmantoju, lai atgādinātu, ka vienmēr cietīšu neveiksmi. Pēc tam sekos skumjas, bēdas un neapmierinātība ar sevi.

Bērnudārza atmiņās man nav šīs sajūtas “ka kaut kas kārtībā”. Drīzāk nojausma – esmu pietiekams. Ar mani pietiek. Atceros, kā iemācījos lasīt. No sākuma izrunāju tikai līdzskaņus un nesapratu, ka jāizrunā arī patskaņi. Vārds “māja” bija “me” un atsevišķi “je”. Nekāda sevis vainošana, ka es neprotu lasīt. Drīzāk mācīšanās process. Un brīdī, kad noklikšķēja tas, ka saprotu kā lasīt. Es priecājos par to, ko pirms tam nenojautu. Ka ir tāda spēja kā lasīšana. Prieks, kuru var izjust jaunatklājējs.

Mūsdienās saraksts izskatās elegantāk. Dažas lietas no mana mūsdienu “perfektā vīrieša” saraksta. Tev jādzer zaļie smūtiji. Tev jāiet uz sporta zāli. No rītiem jāmeditē. Jāpilda Vima Hofa elpošanas. Izcili jāraksta proza. Jāsavalda emocijas. Jāizvairās būt sievišķīgs. Īsti vīri neraud. Jāzina lielais dzīves mērķis. Jāpārzina literatūra. Izcili, ja izlasīsi sengrieķu valodā eposus “Odiseja” un “Īliade”. Saraksts katru dienu var papildināties.

Labi, ka man ir “perfekta vīrieša” saraksts un labi, ka tāda man nav. Esmu pietiekams.
25 comments|post comment

Īstāsts "Dzimšanas diena" pirms sešpadsmit gadiem [10 Oct 2023|10:38pm]
Lasu Gusta Ābeles "Pasaulē mīļākais klusums". Internetā atrodu, ka viņš ir deviņpadsmit gadus jauns. Prātoju, kā es rakstīju vidusskolā. Atradu senu ierakstu. No vidusskolas Cibas. Es aprakstīju tusiņus ar draugiem: http://klab.lv/users/istabas_ozols/18087.html
Man toreiz ierakstā bija deviņpadsmit. 
9 comments|post comment

Ērik, uznes mani kalnā! [20 Sep 2023|08:02am]
Mamma centās pārliecināt, ka jaunā covid paveida nosaukums ir "Ēriks", nevis "ERIS".
1 comment|post comment

Esmu vienas upes divas straumes [03 Sep 2023|12:00pm]
Šorīt atmodos, ar sajūtu, ka mana otrā daļa vēl nav atmodusies. Tā otrā ar tādu smagumu. Tāpēc atmodos un priecājos, cik brīvi un priecīgi jūtos.
2 comments|post comment

Rudens - pļaujas laiks [01 Sep 2023|04:38pm]
Tas brīdis, kad siltumnīca tukša. Norāvu tomātu lakstus. No negatavajiem tomātiem G. vārīs zapti.
2 comments|post comment

[29 May 2023|06:52pm]
Dailes teātra foajē noklausos krievu ebreju sarunas. Tik ekspresīvi par pelēko ikdienu. Gluži kā maza aktieru priekšspēle pirms izrādes.
post comment

MI [11 May 2023|09:35am]
Vakar sarakstījis ar Mākslīgo Intelektu (MI). Pajautāju, lai man uzraksta stāstu par dzimuma maiņas operāciju. MI atbildēja, ka nevar, tas ir individuāls stāsts un tas būtu jāraksta cilvēkiem. Teicu, ka var jau izdomāt, var jau kā fantastiku, nav jābūt īstam. Beigās pierunāju.
post comment

Tā lūk! [09 May 2023|05:17pm]
Šodien uzzināju nedaudz vairāk par Freida id/ego/superego koncepciju. Id saistās ar prāta daļu "gribu tūlīt", instikti, tumšā puse. Superego līdzīgs vecākam, kurš pārzina morāli, sabiedrības noteikumus. Un ego pa vidam tos abus uzklausa un līdzsvaro. Uzvars uz vārda - uzklausa. Līdzīgi lidostas dispečeram, kurš kabīnē regulē lidmašīnu kustību. Redz un regulē plūsmu. Dažreiz dispečers (ego) izskrien lidlaukā un mēģina no tuvuma regulēt lielos dzelzs putnus. Tas savukārt noved pie bezspēcības un izmisuma. Nu, lūk, meditācija, apzinātība u.c. metodes palīdz atrasties dispečera būdiņā.

Čenelings jeb apziņas plūsma varētu būt superego labsirdīgā daļa.

Kara apstākļos labi jūtas sociopāti, slepkavas un zagļi, kur var izpaust id tumšo, dzīvniecisko daļu.
2 comments|post comment

Svētdiena [07 May 2023|12:15pm]
Guļu šūpuļtīklā un lasu Felisberto Ernandess stāstus (tulkojis A. Viguls). Blakus zied vēlais ķirsis. Būs paglābies no salnām. Kaimiņš mazgā siltumnīcu. Šodien vajadzētu nomainīt pirtī sapuvušos lāvas dēļus pret jauniem. Varbūt nokrāsot koridora koka griestus.
post comment

No rīta [05 May 2023|10:57am]
Esmu karietē, kuru uz priekšu velk divi pretēji spēki. Man nav pātagas. Rokās sīka vālīte kā pildspalva. Otra roka uz sirds. Vēlāk es sildos kopā ar ģimeni pie ugunskura. Kausi pilni un pabeigti. Tālumā uzcelta māja. Ja tur uz pakalna ir mūsu mājas, kāpēc mēs sildāmies mežā pie ugunskura? Pamanīju, ka man ap jostu aptinusies čūska. Šņāc kā Jelgavas šoseja. Rokās man spīdumiņi. Ne viss ir zelts, kas spīd.

Mana intuīcija atslēdz Zālamana templi. Pārgriezta granātābola sula notek uz akmens sliekšņa. Sabīstos, ka asinis. Es dažreiz stāvu uz šāda akmens un apkārt viss milzīgos viļņos steidz mani aprīt. Protams, citreiz ir nelielas uzvaras un dzīres.

Zaļš sūnu apmetnis un sarkani legingi. Izskatos satriecoši. Esmu pacēlis augstu virs galvas zobenu. Tālumā gar ostas promenādi pastaigājas mani skumjie, aizvainotie draugi. Sabiedrība mani pamana. Sēžu viņas priekšā ar glāzi rokās, no kuras izlec rauda.

***
Lasu Stāvā (6) CAConrad dzeju. Un viņš mani atgrieza pie taro. Drīzāk viņa intervija par taro (https://tarotpoetry.wordpress.com/2015/05/01/featured-poet-caconrad/). Jauki būt nedaudz noslēpumainam.

***
Kariete. X kausi. VII kausi.
Priesteriene. Kausu karalis. III kausi.
V zobeni. Taisnīgums. Kausu pāžs.
4 comments|post comment

Divi sapņi [25 Apr 2023|09:15pm]
Atmodos naktī. Varēja būt ap kādiem četriem naktī. Un jau paspēju noskatīties divus sapņus.

Pirmajā sapnī es aizgāju ciemos pie tēvoča. Viņš dzīvoja kādreizējā komunaļņikā. Pie durvīm mani sveicināja viņa kaimiņiene – Rasiņa. Kalsna, gara auguma sieviņa. Viņai galvā krāsaini tamborēta cepure zem, kuras pabāzti plānie mati. Viņa bija vareni rosīga. Nepamanīju, kā nokļuvu ar Rasiņu virtuvē. Viņa izkrāmēja iepirkumus un sāka žēloties, ka mana ome atnākot ciemos un visu apēdot. Sajutos nelāgi un teicu, ka visu nopirkšu. Rasiņa sāka uzskaitīt, ka apēsts jogurts, arī televizors saplēsts. Nevar jau dusmoties. Teicu, ka visu nopirkšu. Iedomājos pajautāt, kad ome īsti bija ciemos? Rasiņa, acis nepamirkšķinot, atbildēja, ka pagājušo nedēļu. Es sapratu, ka viņa melo. Ome nav jau gadu izgājusi no mājām. Sapnis pārtrūka un jau ielēcu nākamajā.

Nojautu, ka atrodos Amerikas vidienē. Varbūt kāds 19. gadsimts. Pretī brūnai koka mājai. No lieveņa nokāpa sieviete. Viņai bija īsi, blondi mati. Balta, mežģīņu kleita. Es vēroju visu notiekošo, bet neiesaistījos. Viņa sāka darboties gar garām dobēm, it kā kaut ko sētu. Pēkšņi parādījās viņas vīrs un iesita viņai pa seju. Sapratu, ka tur nebija iemesla. Izskatījās piedzēries. Pēc kliegšanas palīgā aiz stūra parādījās melnādaina sieviete ar bisi rokās. Viņa skaļi uzbļāva: “Liec kundzi mierā! Sacaurumošu vēderu, ka līdz mūža beigām čurāsi biksēs!” Vēroju, kā kundze pieceļas un ieiet mājā kopā ar melnādaino sievieti. Vīrietis nesekoja. Bet intuitīvi nojautu, ka viņš vēlas verdzeni novākt. Iespējams bija nogalinājis viņas dēlu.

Nu, lūk. Bezmaksas filmas no zemapziņas.
2 comments|post comment

Gaidīt kādu [21 Apr 2023|07:14pm]
Nejauši iekļūstu restorānā, kur Pavasara nedēļas ēdienkarte. Šausmīga kņada. Pie ieejas viesmīļi paņēm manas virsdrēbes. Pavada līdz galdiņam. Grilēts puravs. Griezīga sievietes balss, mēģina pārbļaut pretī sēdošo kolēģi. Aprunā kaut kādu šoferi. Zirnīšu un brokoļu krēmzupa. Pie blakus galdiņa randiņš. Viņam izbalējis, rozīgs krekls. Negludināts. Viļņaini, iesirmi mati, kā tādam rokmūziķim. G. kavē jau pusstundu. Pēc darba G. aizbrauca pie Irēnas. Esmu greizsirdīgs, jo man pa to laiku vajadzēja nosist laiku mākslas muzejā. Vismaz uzzināju par 60. gadu fotogrāfijas skolu "Ogre". Egonu Spuri, kura paspārnē rosījās Grants, Ruka, Kleins. Vēži ar miežu putraimiem. Krievu sieviete diriģē piecu cilvēku galdiņu. Kad G. ierodas speciāli sēžu telefonā un šo rakstu, lai jūt kā tas ir gaidīt.
post comment

Izrāde [28 Mar 2023|09:10am]
Biju aizgājis uz izrādi "Kaukāziešu krīta aplis". Noturējos, lai neaizietu prom pēc pirmā cēliena. Galīgi neaizķēra. Otrais cēliens kļuva nedaudz interesantāks. Vita Vārpiņa notēlo brīnišķīgi divkosīgo tiesnesi (Zālamans?), kur tika dalīts bērns (Sakartvelo?) starp divām mātēm. Izrādes beigās zālē sēdošie uzreiz necēlās kājās, tad Artūrs Skrastiņš vicināja rokas un pa daļām skatītāji sāka celties. Es piecēlos, jo gribēju ātrāk tikt prom.
post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]