Bija rudens. Un kā jau rudenī - krāsainas lapas. Es tās liku vienu pa vienai kaudzē. Tās, kurās visskaistākās krāsas. Tās raibākās. Gadiem. Man tā likās, ka gadiem krāmēju to vienu kaudzi. Ļoti centos, lai tā ir ideāla.

Ik pa laikam sacēlās vējš, bet tas nespēja izjaukt to, ko būvēju gadiem. Es biju pārliecināts. Un tas bija tas brīdis.

Un vienmēr ir tā viena diena, tas viens mirklis un tas viens lūzumpunkts.

Kāds spēra ar kāju pa lapu kaudzi un vējš iznēsāja lapas pa malu malām. Jo izmisīgāk es ķēru, jo stiprāk pūta.

Tad es kritu ceļos un iestājās klusums. Un miers. Un nolaidās pie kājām lapa sākumam.