Likantropiskās · piezīmes

Kopš svētdienas nakts esmu sapņos, kuros jūtos izteikti laimīga. Tiem nav vienota sižeta vai norises vietu, teiksim, svētdien biju Ķīnā, Pekinā, un dejoju lietū, ģērbusies garā, baltā vīriešu kreklā, bet šonakt - pelēkā marmora templī, pa kuru skrēju, cik vien ātri varu, izbaudot vēso akmens pieskārienu basajām pēdām, kopsaucējs ir tikai viens - skrienu vai dejoju, ātri kustos un kustībā sajūtu laimi.

***

Daudz jautājumu par atvieglotajiem rikšiem un uzsēdi piektdienai, ceru rast kādu skaidrību. Un jau atkal briest gājiens uz zirgveikalu - mmm, šopings. :D

Piektdien ierodos stallī uz divām stundām laukumā, bet man atved Galliju un teic - taisieties mudīgi, iesim uz mežu! It kā nebiju to plānojusi, pēc pagājušās reizes nejutos īsti tam gatava, bet, tā kā būtu melots, ja teiktu, ka uz mežu negribu, gāju gan. :) Tā nu piepildījās viens no maniem mazajiem mērķiem - dzimšanas dienā doties sava mūža pirmajā apvidus izjādē... Fantastisks, silts laiks, lēni riet saule, zeltaini piebriedušu smilgu pļavas, virši, sūnas un priedes mežā, Dorelis pa priekšu un es ar Galliju no mugurpuses, pēc tam arī samainījāmies. Visupirms gan nedaudz saspringu, bet pēc tam - laaaabi... :) Lēkšos negājām, tikai soļos un rikšos, jo lēkšus vēl tik labi neprotu izsēdēt, lai varētu tos brīvi mēģināt apvidū, bet vienalga bija patīkami un lidojoši brīvi. Vienbrīd gan neievēroju pamatīgu zaru, kas kārās pāri ceļam un ietriecos tajā ar krūtīm, pēc kā nokrita brilles un sabijos, ka Gallija tās samīs, tomēr paveicās - atradu tās glīti uzkārušās uz priekšējā sedlu loka. :D

Kopumā - atmosfēra. Baudāmi, skaisti, drīz atkārtojami. Paldies tiem, kas mani dzindindinā apdāvināja ar naudiņām, jo tas nozīmē iespēju gan vēl pāris izjādēm šogad, gan papildus nodarbībām.

Pēc stundas atgriežoties laukumā, satiku Natu, kurai reiz biju teikusi par savu vēlmi dzimšanas dienā doties uz mežu un, izrādās, kopš tā laika viņa visiem to ik pa brīdim bija atgādinājusi, lai tikai neviens to neaizmirstu, ka man noteikti uz mežu jādodas, kad atkal ieradīšos. Jauki no viņas puses. :)

Atlikušo laiku pavadīju Galliju rikšinot un ceļot lēkšos - sākumā mazajā manēžā, tad jau pa lielo laukumu. Viņai tie ir visnotaļ lēni un ļoti mīksti, tāpēc ne no kādiem nenovaldīšanas ekscesiem nebaidījos, vien pamanīju, ka Birčiks tomēr kaut kādu nedrošību man būs aizdevis - biju manāmi saspringtāka plecos un ne pārāk veikli pārgāju no lēkšiem un rikšiem tieši to dēļ. Nekas, gan jau no tā atradināšos un atkal atbrīvošos. Nākamreiz laikam koncentrēšos uz atbrīvotību un vadību. Protams, ceru, ka tikšu pie Prognozes. :) Pēc nodarbības ņēmu savu burkānmaisu (jā, jā, man jau labu laiku vairs nav līdzi viens vien burkāns, bet krietni vairāk :D ) un ilgi, ilgi Galliju atsoļoju, līdzi aizvilinot visu baru, kas tobrīd bija laukumā, tomēr kārums no pārējiem tika vien Prognozei. Ļoti gribētos viņu iepazīt tuvāk. Vienīgi rikšus atstrādāt laikam ar viņu man īsti nevajadzētu, jo viņas hiperērtie sedli skaisti noliek kāju īstajā vietā un man nav pie tās pozīcijas jāpiedomā, kas, protams, atsaucas uz rikšu kvalitāti, kad pārsēžos kādos krietni vienkāršākos sedlos. Eh, žēl, tas nozīmē pavadīt mazāk laika ar Prognozi, nekā gribētos.

Nākamnedēļ jāšu un spēlēšos. Un varbūt pat ar Snikeru, kas būtu varen interesanti, tomēr Sābu gribu redzēt noteikti.

Aizbraucu vakar lielā tumsā ar pāris staļļa meitenēm. Ar katru reizi tur pavadu arvien vairāk laika. Un - he - ķerot Zorku, lai izbarotu viņai pienākošās auzas, sagūstīju ar auklas galu ap kaklu, bet pēc tam nez kā pamanījos izlaist no laukuma - neveiklības kalngals. Par laimi, viņa tika pārķerta un ielikta boksā, kur ar viņu bužinājos, kamēr auzu spainis bija tukšs un pēc tam Mēness bija liels, liels un augsts pāri priežu galotnēm...

Kārtējā reize, kad, uz stalli dodoties, intuitīvi sajūtu, kurš zirgs man būs, un nekļūdījos arī šoreiz - Prognoze un es, es un Prognoze. Un šoreiz bija gandrīz pilnīgs wii - mēs sapratāmies ievērojami labāk, kā pirmajā tikšanās reizē, tāpēc varēju realizēt visu, ko biju iecerējusi, strādāju gan ar vienkārši precīzāku vadību, gan vadību rikšos, visu galvenokārt ar šenkeli, mācījos manēžas rikšus, kordojos uzsēdes uzlabošanai, gāju pašiecerētus maršrutus ar visai glītiem, maziem voltiņiem, atstrādāju iekšējā ritma un zirga ritma saskaņošanu, mācījos sūtīt sānu gaitās un laterālo flekciju... Ai, īsāk sakot - vērtīgi. Lēkšos Prognozi tomēr pati necēlu, galu galā - angļu tīrasinis un man liekas, ka viņas tempu nemācētu vēl noturēt, pamēģināju viņas ātrumu rikšos, atļaujot iet tik ātri, cik viņa grib. Woah. :) Lēkšoju kordā - vispār viņas lēksis ir ļoti ērts, tikai plašs, tāpēc sākumā bija pagrūti tam piešauties, bet, kad tas reiz izdevās, bija labi.

Ideāli gan arī nebija, jo mums tomēr bija diskusijas par to, kurai kurā būtu jāklausās un kādā ritmā īsti būtu jāiet, pie tam, Prognozei ir paradums - ja kāds zirgs netālu paiet garām, ir jāmēģina viņš apdzīt, neskatoties ne uz ko, attiecīgi - man vērtīga mācība un atgādinājums par to, cik ātri man patiesībā būtu jādomā, cik ātri jāspēj dot komandas, cik ātri jānovērš pašdarbība vai cita veida nerespektēšana. Pašās beigās Prognozei izdevās uzķert tādu mirkli - kad grasījos aizvest viņu uz kādu laukuma stūri, lai stātos un kāptu nost, mums sekoja Prognozes ganību biedrene Gallija un man nojuka fokuss, jo nodomāju, ka ja nu Prognozei nepatiks tā ostīšanās no dibena un pilnīgi no viņas novērsos. To tik viņai vajadzēja... Vēl pāris minūšu aktīvu un kašķīgu pārrunu par to, vai Prognoze ies dīvainos līkloču mežoņrikšos pamīšus ar sānu gaitām, vai tomēr apstāsies, kamēr izdevās. Neesmu jau nekāda vēl izcilniece, bet nu - mācos, mācos, mācos. Un sanāk labāk.

P.S.: Note to self nākamajai reizei - stūrus iziet manā vadībā arī lielajā aplī. Citādi nav brīnums, ka, ja trīs stūrus neizeju, zirgs pats izvēlas, ko darīt ceturtajā - vārtu... :D

Rīt man būs divas stundas jāšanai (varbūt brīvdienās sanāks aizbraukt uz vienām spēlēm), tāpēc esmu jau sabūvējusi plānus dikti cītīgi piestrādāt pie vadības, pasažieru spēli lēkšos pa tuneli mēģināt, un pieprasīšu paņemt mūs kordā un kritizēt manu uzsēdi rikšos. Varbūt arī paprasīšu ierādīt manēžas rikšus. Ai, tad jau redzēs, vienkārši esmu noskaņota ļoti ar sevi strādāt, būt laba, zirgam viegla jātniece un spēt saprast viņus tuvāk, ciešāk, dziļāk.
+ daudz un dikti mēģināšu pāreju no soļiem uz rikšiem, lai nesaspringtu pirms rikšiem, bet tā vietā kāpinātu savu ritmu. Man liekas, tas bija viens no iemesliem, kāpēc Birčiks toreiz tā lidoja.

Un vispār, šis ir ieraksts personīgai zirglietošanai un nevienam citam te nekā interesanta nebūs.

Šodien spēles ar Sābu. Tā kā instruktorei liekas, ka esam saskanīgs pāris, arī turpmākās spēļu reizes strādāsim kopā, un jau atkal varēju darboties, cik pietiek spēka, kas šoreiz bija apmēram divas stundas, papildus samaksu par to nemaksājot. :)

Ah, viņa ir burvīga. Gaitas, raksturs, skatiens... Šodien papildus visam mūsu uzdevums bija panākt, lai Sāba atspiestos pret vārtu imitāciju - stāvus novietotu koka dēļu konstrukciju - un to apgāztu, jo viņa ir pieradusi izvairīties no pieskaršanās virsmām un baidās pieskarties vārtiem ar sāniem vai pēcpusi. Draudzīgā spēle - vēl raksturīga nervozitāte pakaļkāju rajonā un pēkšņas satraukšanās no straujākām virves/burkānkoka kustībām, tāpēc sākumā krietni padarbojāmies ar to. Tad pamīšus un gana strauji -vadības, dzeloņcūkas, draudzīgā, riņķa - kas sanāk arvien veiklāk. Riņķa spēlē izdevās veikt arī vairākas plūstošas virziena un gaitu pārejas no soļiem uz rikšiem un otrādāk - Sāba uzmanīgi klausās -, kā arī, vienreiz sanāca pacelt lēkšos! Par lēkšiem runājot, viņa satraucas no augstākas enerģijas un metas bēgt, tāpēc tajos mirkļos ir piesaucama, nomierināma, un atkal izsūtāma uzdevumā. Rezultātā, pāris reizes lēkšojām arī līdzās. Staigāšana ar virzienu, gaitas maiņām un atkāpšanos plecu pie pleca brīžiem iet jau nevainojami, tāpat arī priekšas/pēcpuses grozīšana, bet atkāpinot ar virvi, pamēģināju to nemaz nekustināt, tā vietā paceļot un šūpojot pretējās rokas pirkstu - atkāpās gan. :)

Dēļu apgāšana gan sākumā diez ko neveicās. Atkāpjoties dažādos veidos - gan izsūtot ar striķi, gan ar enerģiju kāpjoties viņai virsū, gan mēģinot atkāpties kopā - dibens arvien tika aizgriezts projām. Sānu gaitās Sāba vienkārši sastinga. Tad uzzināju, ka viņa ir jāradina pie augstākām enerģijas pakāpēm, diez ko neauklējoties, lai viņa saprot, ka nevar izmantot vārīguma ilūziju, un redzēju demonstrāciju, kā Sāba, acis gan sašutumā bolot, ar plecu pagrūž tos nelaimīgos "vārtus". Mēģinot to atkārot, Sāba aši mainīja savu pozīciju un piedāvāja aktīvas, skaistas sānu gaitas, kas iepriekš negribēja lāga vesties - sak, skaties, ko es māku, tikai nedarīsim to! :D Izpriecājos par sānu gaitām, palūdzot tās veikt gan šā, gan tā, tad atgriezāmies pie barjeras. Pāris reizes iznāca to pabakstīt, pāris reizes zirgs kā zaķis gāja pa gaisu, kad barjeru apgāza vējš, tomēr rezultāts pagaidām neliels un nākamreiz noteikti mēģinājumi jāatkārto. Izmēģināju lēkšos celšanu mazajā manēžā, bet tur konstatēju, ka esmu noberzusi kājas, tāpēc ilgi vairs neturpināju. Starp citu, nav prātīgi staļļa teritorijā atstāt kerzus kājās - zoles piedzinās pilnas ar zirgāboliem. :D

Labo sajūtu kuliminācija bija mirklī, kad, uzliesmojot pašpārliecinātībai, apmetu Sābai striķi ap kaklu kā pavadu, nolaidu koku, un aicināju viņu spēlēties brīvībā. Kas to būtu domājis - priekša, pēcpuse grozās skaisti, tāpat arī soļojam, rikšojam un atkāpjamies kopā - līdz brīdim, kad nodomāju "Wow, Sāba taču to dara brīvībā!", bet Sāba ieplēta acis ar izteiksmi - "Ko?! Mani netur??" un mēģināja ieviest pavisam citu nodarbības scenāriju. Jāsaka, krietni laiskāku. :D

Kad nogurums darīja savu, Sāba guva divus burkānus, bet es - divus stopus līdz mājām, pa ceļam nopērkot Džima Morisona plakātu. Hehe, skaistais. :]

Šodien labu laiku gaidīta tikšanās un interesantas sarunas, kā arī, grāmata - dabūju izlasīt Parelli darbu "Natural Horse*Man*Ship", redzēs, ko no tā gūšu un kā noderēs darbā. Interesanti.

Dabūju Birčiku aka Birkavu - http://www.zirgi.lv/album/zirgi/Birkavs/slides/Birkavs_02.html - kurš ir trakoti izglītots, jūtīgs un atsaucīgs zirgs. Tiesa, tā kā bija vēsāks un tāpēc atļāvos uzvilkt bridžas+kragas, ne pārāk labi sajutu, cik lielu spiedienu viņam dodu ar šenkeli, tāpēc Birčiks ātri vien aizlidoja ātros, ātros rikšos, aizmirsdams, ka tā kā vajadzētu arī manī ieklausīties. Pēc neilga mulsuma un neskaidrībām par kāpšļu garumu, gājām mazajā manēžā un tur, gaidot instruktori, izmēģināju jautājumu kastes spēli, pēc kuras Birčiks, kaut arī ne pilnībā, tomēr sāka man pievērsties. Gluži nejauši sanāca viņam paprasīt cilāt priekškājas un tad, ieintriģēta, ko es mācēšu no viņa paprasīt, pacilāju tās vēl mazliet un Birčiks apzinīgi un skaisti izgrozīja priekš- un pakaļpusi. Ne jau tāpēc, ka es to diži mācētu... Bija sajūta, ka Birčiks ir par gudru un nadzīgu priekš manis, tāpēc tā izpildās gan ar neklausīšanos, gan ar uberstraujajiem rikšiem un lēno reaģēšanu uz vadību. Tad arī nāca instruktore un mācījos likt viņam klausīties manā ritmā, nostabilizējot to arī sevī gan iekšēji, gan, nepieciešamības gadījumā, ar pirkstiem bloķējot kontaktā turētās pavadas (vēsmas no Vikijas stāstītā, hehe), kas, beigu beigās, palīdzēja iegūt tieši tādu riksi, kādu bija uzdots - lēnu un rāmu. Sākumā gan bija pagrūti, jo, godīgi sakot, man ļoti patika viņa ātrais riksis, bet nu, nēsājoties nedz šenkeli sakārtošu, nedz vadību, nedz respektu.

Tad nāca mirklis, par kuru jutos visai nepārliecināta - mācīties celt lēkšos patstāvīgi. Sākumā arī diez ko nesanāca - Birčiks tik aizskrēja savos vējarikšos un labu brīdi bija "lēnie rikši"-"vējarikši"-"lēnie rikši"- "ĀTRIĀTRIĀTRI!"-"... , līdz beidzot, liekas, pieleca, kā tas ritms sevī paceļams. Par kājas pozīciju - vēl ne tik skaidrs, bet nu, tā bija pirmā reize! Izdevās pacelt divreiz un, jāatzīst, izsēdēt sanāca labi. Tā sajūta joprojām gurnos sēž un tad gribas smaidīt, smaidīt... Nezinu šobrīd otru tik pozitīvas emocijas raisošu kustību kā zirga lēkši. :) Nākamreiz jāt tikšu tikai pēc MJR, ceru, līdz tam neaizmirsīsies...

Un jāatceras piedomāt par kāju stāvokli.
Un izcīnīt vairāk laika ar zirgu. Nevēlos iekļauties nomas pārāk straujajā ritmā un esmu pārliecināta, ka izdosies sarunāt iespēju ar zirgiem pakomunicēt vairāk...

Trešdien spēles un Sāba. Centīšos būt sagatavojusies labi.

Seminārs. Tātad. Tas bija fantastiski vērtīgi un pilnveidojoši. Trīs dienas lieliskas informācijas, intuitīvu nojausmu apstiprināšanas, iedvesmojošu vingrinājumu, atklāsmju, tūlītējas pārbaudīšanas treniņos un konstatēšanas - jā, tas darbojas, pie tam, izcili! Bija gan iespēja vērot jātnieku izaugsmi, gan dalīties tūlītējos jautājumos, meklējot tiem risinājumus, gan spēlēt lomu spēles, kurās cilvēks tēloja zirgu, lai pārliecinātos, cik ļoti niansētas norādes var dot pat ar domu vien - jo ķermenis to sajūt! Īsāk sakot, nenožēloju neko no pavadītā laika, ja nu vien milzīgo karstumu, apdegumu un nelielo zaudētā bāluma devu. Sapratu, ka droši vien sākšu lēnām krāt naudu, lai pēc apmēram gada varētu aizbraukt uz nedēļu vai divām mācīties pie Vikijas uz UK. Atvēru viņas mācībcentra mājaslapu tīrās intereses pēc, un tās virsrakstā lasu - reach your destiny... Sagadīšanās, protams, bet sagadīšanās ir lielisks veids, kā sarunāties ar savām iespējām. :)
Iedvesmojoši augstākajā mērā. Degu nepacietībā sagaidīt nākamo piektdienu, kad atkal varēšu praktizēt iegūtās zināšanas jāšanā.

Tagad sākšu lēnām konspektēt semināra laikā izdarītās piezīmes par vingrinājumiem, personīgajām atklāsmēm, ieteikumiem utt. Ja kādam no manā ciblistē mītošajiem zirgļaudīm būs interese, varēšu padalīties faila vai sarunas formā.

Un - atmosfēra. Draudzīgi, interesanti cilvēki, atklātība, jautrība, izziņa. Pēc tik jaukas pieredzes būs nebrīvi atgriezties darbā... Nu ko. Reach your destiny. It has a road to follow and, even if at times it is unpleasant, it still leads to the goal you are aiming at. :)

Aaa, tā atklāsmju sajūta. Daudz kas izrādījās tik saprotams pēkšņi! Nevaru nomierināties.

***

Atpakaļceļā ielūkojoties automašīnas spogulī pēkšņi sevī saredzēju svešas acis. Nē, drīzāk - citas. Degošas, urdošas, caururbjošas, vērojošas, mīlošas, ietverošas, melnas. Nesaucu vārdā, bet zinu. Savienojāmies skaistumā.

Vikijas seminārs ir man ļoti vērtīgs un apstiprina daudzas manas teorijas, bet par to joprojām vēlāk - rīt, kad seminārs beigsies. Tad arī konspektēšu savus pierakstus un pieredzi. Pēc semināra šodien paņēmu vienu spēļu nodarbību, kas, pirmkārt, bija ļoti jauka kaut vai tāpēc, ka instrukore atmeta ar roku stundas uzskaitei un teica - spēlējieties, cik gribat. Tad nu divas stundas izspēlējāmies.

Ar ko? Nu, tā ir labākā daļa. Uz tādu veiksmi nemaz necerēju, jo piepildījais mans stereotipiskais sapnis par iecienītākajām zirgu šķirnēm - man iedeva arābu ķēvi Sābu. :))) - http://content9-foto.inbox.lv/albums100931885/efejuks/Persefone-Saaba/DSCF5028-.sized.jpg

Sākumā likās - nez, vai varēšu tik karstasinīgu personību saprast un viņa - mani, pie tam, biju agrāk dzirdējusi par Sābas bailīgumu, kas sāka izpausties jau stallī, kad viņa sadīžājās pie izvešanas, atkāpās svešā, tukšā boksā un tikai pēc tam bija pierunājama iznākt. Tur saostījāmies, nedaudz paspēlēju draudzīgo spēli, izveidoju mums kopīgu kupolu apziņai un gājām uz laukumu.

Sāba bija man gluži izcila pašapziņas celšanai. Ar mierīgiem, pašpārliecinātiem zirgiem man spēlēs līdz šim bieži izpaudās pašpārliecinātības trūkums, iesāku kādu uzdevumu un sāku minstināties - es pareizi darīju? Vai viss ir labi? Ko zirgs tagad darīs? Tā, attiecīgi, izjaucot mūsu kopību un liekot zirgam justies tāpat - ko viņa tagad grib? Vai pareizi darīju? Varbūt jādara tā, varbūt tā, varbūt neko, nesaprotu... Bet Sābas gadījumā kopība nodibinājās ātri un ļoti palīdzēja arī viņas bailīgums, jo izdevās viņai šo to iemācīt, šo to pierādīt kā nemaz ne bailīgu, un tāpēc sapratu - eu, bet es taču varu! Un es zinu, ko daru! Joprojām spēlēju visas spēles, izņemot septīto - spiediena spēli, bet to pati improvizēju, izmantojot reitterapijas zirgiem paredzēto uzkāptuvi, kas ir platforma ar šauru eju pa vidu, kur ienākt zirgam. Nebija tā, ka viss sanāktu 100% ideāli, tomēr viss, ko es darīju, likās daudz skaidrāk saprotams un nākamreiz izdarāms labāk, jo Sābas izteiksmes veids man bija ļoti skaidrs. Vislabāk man patika riņķa spēle, kurā beidzot sapratu, kā to tiešām pareizi darīt un Sāba no soļiem rikšos gāja tikai pēc manas domas vien. :)

Sarunāju, ka nākamreiz, kad spēlēšos, atkal dabūšu Sābu, jo gribu atrisināt dažus jautājumus:

* Sāngaitu spēle, ko vēl īsti nesaprotu, kā veikt, Sābai sanāca tikai vienu reizi - lai arī, ņemot vērā viņas nervozitāti, tas jau ir daudz.
* Apļa spēle, kurā jāsaprot, kā pacelt lēkšos, kāda tad ir mana enerģija, lai virzītu to pareizi un nepārforsētu, jo šoreiz Sāba tikai turpināja iet rikšos, tikai paniski, mētājot galvu, cik vien strauji var un cenšoties izrauties. Jāatcerās piemērot mazāku spiedienu un atalgot uzreiz pēc prasības, un tā, mazpamazītiņām, kamēr sanāks. Tas viss iet kopā ar to, ka jāapzinās, kad piemēŗoju par maz spiediena un kad - par daudz, jo pārāk pievēršos tam, ko gribu, mazāk ieklausoties tajā, ko zirgs konkrētajā brīdī VAR.
* Tas pats attieksies uz došanos lēkšos, ejot līdzās (kas visās gaitās, izņemot lēkšus, un arī atpakaļgaitā sanāca skaisti sinhroni arī ar pa pusei atlaistu striķi).
* Vajadzēs daudz draudzīgās spēles ar burkānkoku, jo viņu šis objekts nervozē joprojām, tas varētu būt viens no iemesliem stresam apļa spēles lēkšu mēģinājumu laikā. Kas attiecas uz to, jāatceras arī viņai dot vairāk laika apdomāšanai, jo strauja, dominanti nepārtraukta kustība viņu tomēr pārāk satrauc.

Un man ļoti patīk, ka arvien izteiktāk varu ne tikai mācīties to, ko man saka, bet arī analizēt gūto informāciju pati un pielietot to daudz veiklāk un ātrāk. Daudz vēl jāmācās, protams, bet šodienas spēles bija ĀRKĀRTĪGI motivējošas, jo iepriekš brīžiem likās, ka sanākt jau kaut kas sanāk, tomēr tā saraustīti un neveikli, kā jau iesācējam, bet citi (ar daudzu gadu praksi :D ) var labāk, veiklāk, gudrāk. Nu un, viņi taču bija tādi paši un es būšu tāda, kā viņi, un arī tālāk, ja pietiekami strādāšu! Tas jau ir elementāri skaidrs, protams, bet, kā jau teicu - zirgjautājumos man mēdz trūkt pašpārliecinātības.

P.S. Sāba pēc pašas iniciatīvas, lai arī ar maķenīt par daudz satraukuma, pārlēca dažus nelielus šķēršļus. Skaisti bija. Un vispār, tas skats - sirmi teteraina arābiete ar tipiski arābam pacelto asti, rikšiem uz nagu galiņiem, lepni izliektu kaklu, dižciltīgu skatienu un pašlepnumu... Kādreiz man noteikti būs arābs.

Par semināru vēlāk, kad tas būs beidzies.

Pēc šodienas semināra daļas - divas stundas jāšus ar cien.Metropoli, sauktu arī par Mētru. Sāku ar to, ka, aizgājusi uz otru laukumu, kas ir krietni apvidains un nelīdzens, divreiz nožāvos, kāpjot viņai mugurā, jo kāpslis bija par zemu un balstošais bluķītis izslīdēja man no zemkājām, vienu kāju sagriežot, otru-sasitot. Pēc tam šausmīgi garās nezālēs pazaudēju steku un meklēju to kādas divdesmit minūtes. Metropole tikmēr iecietīgi izturējās pret mani kā pret garīgi atpalikuši. Pēc tam jau gāja raitāk - rikši tā, rikši šitā, uzdrošinos pat cerēt, ka vadība rikšos man kļūst nedaudz labāka. Tiku arī pierastajā laukumā un tur izvadībojos starp šķēršļiem, brīžiem sanāca tīri ok, un izdevās vadīt Mētru tikai ar šenkeli. Rikšos kājas dažbrīd gluži nejēdzīgi gāja uz priekšu un šūpojās, jādomā, ko darīt tā sakarā, lai to novērstu un vienlaikus nesaspringtu.

P.S. - Briest baigie plāni. Un, ieejot mežā un sveicinot meža ļaudis, man pretī izskrēja sniegbalta kaķene, kas sāka ar mani spēleties, draiski uzglūnot no krūmiem, mīļojās un vilināja viņai sekot tālāk. Ķelti mēdza stāstīt, ka meža ļaudis, kad grib parādīties cilvēkiem, mēdzot no meža iznākt kā balti kaķi un interesanti, ka šī jau ir otrā reize, kad, domājot par viņiem, mežā satieku sniegbaltas kaķenes.

Ciemā atbraucot Lenorai, "nedarīju neko īpašu" - lielākoties uz riņķi vien, pēc iesoļošanās un nelieliem manevriem starp šķēršļiem, cenšoties celt Galliju rikšos vairāk vai mazāk pasažieru spēlē (nosakot tikai galveno kustības virzienu un pārāk izliecoties plecos, lol ), kamēr bija gana rikšots, lai mēģinātu lēkšus kordā. Tie joprojām ir bauda un vismaz pagaidām nesagādā nekādas grūtības - vismaz, ne uz Gallijas. Redzēs, kāda citiem būs šī gaita un kā ies ar vadību lēkšos, bet līdz tam vēl jāmācās. Vēl nedaudz rikšu un tad jau atsoļošanās bez sedliem - savādi, bet man patīk sēdēt uz slapjām zirgu mugurām...tās ir slapjas. :D Un man tagad ļoti nāk miegs. Ceru, nākampiektdien pēc semināra būs kāds, kas varēs man novadīt divas jāšanas. Vēlos patrenēt vadību soļos un rikšos, izejot nelielus maršrutiņus uz precizitāti. Vēlos darīt kaut ko konkrētāku. Sestdien un svētdien ceru uz spēlēm, man tajās vajag vairāk prakses. Un jaunie/lietotie zābaciņi pārcietuši pirmās ugunskristības un, spoži ievaskoti, slēpjas zem galda. Man ļoti nāk miegs. :D