Ah, viņa ir burvīga. Gaitas, raksturs, skatiens... Šodien papildus visam mūsu uzdevums bija panākt, lai Sāba atspiestos pret vārtu imitāciju - stāvus novietotu koka dēļu konstrukciju - un to apgāztu, jo viņa ir pieradusi izvairīties no pieskaršanās virsmām un baidās pieskarties vārtiem ar sāniem vai pēcpusi. Draudzīgā spēle - vēl raksturīga nervozitāte pakaļkāju rajonā un pēkšņas satraukšanās no straujākām virves/burkānkoka kustībām, tāpēc sākumā krietni padarbojāmies ar to. Tad pamīšus un gana strauji -vadības, dzeloņcūkas, draudzīgā, riņķa - kas sanāk arvien veiklāk. Riņķa spēlē izdevās veikt arī vairākas plūstošas virziena un gaitu pārejas no soļiem uz rikšiem un otrādāk - Sāba uzmanīgi klausās -, kā arī, vienreiz sanāca pacelt lēkšos! Par lēkšiem runājot, viņa satraucas no augstākas enerģijas un metas bēgt, tāpēc tajos mirkļos ir piesaucama, nomierināma, un atkal izsūtāma uzdevumā. Rezultātā, pāris reizes lēkšojām arī līdzās. Staigāšana ar virzienu, gaitas maiņām un atkāpšanos plecu pie pleca brīžiem iet jau nevainojami, tāpat arī priekšas/pēcpuses grozīšana, bet atkāpinot ar virvi, pamēģināju to nemaz nekustināt, tā vietā paceļot un šūpojot pretējās rokas pirkstu - atkāpās gan. :)
Dēļu apgāšana gan sākumā diez ko neveicās. Atkāpjoties dažādos veidos - gan izsūtot ar striķi, gan ar enerģiju kāpjoties viņai virsū, gan mēģinot atkāpties kopā - dibens arvien tika aizgriezts projām. Sānu gaitās Sāba vienkārši sastinga. Tad uzzināju, ka viņa ir jāradina pie augstākām enerģijas pakāpēm, diez ko neauklējoties, lai viņa saprot, ka nevar izmantot vārīguma ilūziju, un redzēju demonstrāciju, kā Sāba, acis gan sašutumā bolot, ar plecu pagrūž tos nelaimīgos "vārtus". Mēģinot to atkārot, Sāba aši mainīja savu pozīciju un piedāvāja aktīvas, skaistas sānu gaitas, kas iepriekš negribēja lāga vesties - sak, skaties, ko es māku, tikai nedarīsim to! :D Izpriecājos par sānu gaitām, palūdzot tās veikt gan šā, gan tā, tad atgriezāmies pie barjeras. Pāris reizes iznāca to pabakstīt, pāris reizes zirgs kā zaķis gāja pa gaisu, kad barjeru apgāza vējš, tomēr rezultāts pagaidām neliels un nākamreiz noteikti mēģinājumi jāatkārto. Izmēģināju lēkšos celšanu mazajā manēžā, bet tur konstatēju, ka esmu noberzusi kājas, tāpēc ilgi vairs neturpināju. Starp citu, nav prātīgi staļļa teritorijā atstāt kerzus kājās - zoles piedzinās pilnas ar zirgāboliem. :D
Labo sajūtu kuliminācija bija mirklī, kad, uzliesmojot pašpārliecinātībai, apmetu Sābai striķi ap kaklu kā pavadu, nolaidu koku, un aicināju viņu spēlēties brīvībā. Kas to būtu domājis - priekša, pēcpuse grozās skaisti, tāpat arī soļojam, rikšojam un atkāpjamies kopā - līdz brīdim, kad nodomāju "Wow, Sāba taču to dara brīvībā!", bet Sāba ieplēta acis ar izteiksmi - "Ko?! Mani netur??" un mēģināja ieviest pavisam citu nodarbības scenāriju. Jāsaka, krietni laiskāku. :D
Kad nogurums darīja savu, Sāba guva divus burkānus, bet es - divus stopus līdz mājām, pa ceļam nopērkot Džima Morisona plakātu. Hehe, skaistais. :]