Tehniskā atskaite:
Soļi un vadība soļos: labi.
Rikši un vadība rikšos: Birčikam tieksme uzvilkties, man no tā - saspringt un tas kļūst par apburto loku ar arvien ātrākiem rikšiem (kas paātrinās pagriezienos, jo atklāju, ka pavadai pieskaros ar pārāk saspringtām rokām viņā gadījumā un tas viņu uzvelk) un arvien grūtāku apstāšanos, kā arī, neprecīzākiem voltiem.
Vadība kā tāda - jau augstākminētais, kustos saspringti, tāpēc tik jūtīgs zirgs kā Birčiks to uztver kā ierosinājumu vējarikšiem.
Rikši kā tādi - kāja atkal staigāja, jāatceras turēt to vairāk zem sevis un papēdi uz leju, leju, leju.
Ok, kad kaut kādi kopsaucēji atrasti, ejam tunelī, lai darbotos pēc shēmas: īsā mala soļos, stūris stāvēt 10sek, garā mala rikšos, turot vienmērīgu ritmu un nenesoties, stūris stāvēt, īsā mala soļos, utt. kādas 4 reizes. Pēc tam - īsās malas rikšos, bet garās - lēkšos, stūros joprojām apstājoties. Te nu sākās piedzīvojums, kuru konstruktīvāk būtu aprakstīt pa punktiem:
1. Ceļu Birčiku vienmērīgā lēksī.
2. Gar ārējo malu negaidīti aizlēkšo Sniedze.
3. Birčiks stūrī nevis apstājas, bet ar pilnu krūti metās izteikti ātrā lēksī, strauji cērtoties ap stūri starp bomjiem un apgaismes stabu, atsitot manu kāju pret to.
4. Pārsteiguma rezultātā nenoturu lēkša ritmu un Birčiks ar pēcpusi mani izsit no sedliem.
5. Mirklī, kad esmu gandrīz atpakaļ ritmā, viņš metas uz šķērsbomi ar acīmredzamu mērķi to pārlēkt.
6. Izdodas to novērst, bet temps paātrinās. Kā bijis, kā ne, pavadas man vairs nav rokās, turos pie sedliem.
7. Asi metoties ap stūri (jau slīdu ārā), Birčiks izlēkšo no tuneļa un metas pāri lielajam laukumam.
8. Karājoties pāri viņa kaklam un visai izmisīgi slīdot uz vienu pusi, izrauju kājas no kāpšļiem un ieķeros Birkava krēpēs.
9. Ar bļāvienu "AVĀRIJAAA" apstājamies pie instruktoru namiņa.
10. Adrenalīns. :D
Starp citu, mani no pastulba kritiena izglāba narcisms, jo pirmā doma bija nevis par avārijas bremzi, ko, protams, biju aizmirsusi, bet gan "Tikai ne matus dubļos, tikai ne matus dubļos!!!" :D
Pēc tam sistēmu tunelī mēģināju atkārtot vēl divas reizes, bet Birčika temps man tomēŗ bija par smagu, tāpēc atcēlu otru paredzēto stundu līdz nākamajai nedēļai, pie tam, sākās lietusgāze... It kā gribējās besīties, tomēr saprotu, ka ne jau Birčiks pie tā vainīgs, pie tam, šo to vērtīgu aptvēru mūsu komunikācijas jautājumos, lai nu kā, līdz viņam man vēl tiešām jāaug... Neesmu vēl viņa cienīga, pārāk gudrs un neatkarīgs. Nākamnedēļ tomēr vēl uz mežu piektdienā neiešu, jāpamācās tā vietā, sestdien varbūt aiziešu soļos un rikšos ar kādu vecu, lēnīgu zirgu. Mazliet eh, protams, bet nu, vienmēr jau nevar sanākt viegli un veiksmīgi, kā pagājšnedēļ ar Prognozi.
Aizvestais ābolmaiss zirgām gāja pie sirds.