Šeit pagaidām nav nekādu pārmaiņu - tā pati remdenā, pelēcīgā vasara, vienīgi naktis lēni kļūst arvien garākas; šķiet, ka garastes peļu pulciņš zem ielmalas akmens plāksnēm arī vēl necik nebēdā par rudens tuvumu. Ir tikai mazliet drēgnāk un vientuļāk, nekā agrāk, un bezmiega naktis biežāk aizpilda atmiņas, nevis domas un ieceres. Zīmējumu, kuru Tu man dāvāji neilgi pirms aizbraukšanas, vienubrīd skāra lietus, un, kaut arī līnijas ir tikpat skaidras, kā iepriekš, vietām un nevietām tinte ir ieguvusi dīvainu, sārti violetu toni. Pirmo reizi, pirms brīža, tik skaudri pietrūka aizjūras zemē palikušais un palikušie.
There's always a chance to come back.
I sincerely doubt I could do that. There is much that is dear to me, but still I wonder how I did endure for more than twenty years. However hard I would try, I cannot see much of a future neither for that place, nor for me there. I will come for a visit, though, in some time.
No offence here - bet vai apstākļos, kādos atrodies šobrīd (cik nu man par tiem mazliet zināms), Tu nākotni redzi? Kaut vai tādā jautājumā kā darbs? Ja vēl būsi tur, iespējams, pēc apmēram gada varēšu atbraukt uz UK. Droši vien Londonai gan varēšu veltīt tikai pāris dienas, diemžēl, lai arī cik ļoti negribētos uzturēties šaja brīnišķīgajā bloodtown ilgāk.
No offense taken. Jā - pašreizējos apstākļos, kuri ir, kādi nu tie ir, es saredzu nākotni, kas, principā, sākas ar apstākļu maiņu. Darbs? Šķiet, ka ar to ir līdzīgi, kā ar stopošanu - pietiekami ilgi aktīvi un pasīvi mēģinot, rezultātiem būtu jāatnāk regardless of anything. Nezinu, kā beigsies šībrīža epopeja ar itkā ļoti cerīgo vietu Zinātnes muzejā, taču skaidrs ir viens - ir jāmeklē, kamēr tiks atrasts. Atskatoties uz uzrakstīto, tiek secināts, ka šodien nav viena no bezcerības dienām, vai vismaz vēl nav. Bloodtown?
Bloodtown. Londonā vairāk kā citās pilsētās, kurās esmu bijusi, ielas pulsē neķītri veldzējoši - kā izlietas asinis, kas turpina savu dzīvību svešās rokās. Tā man likās jau tad, kad es tur biju astoņu gadu vecumā, kopš tā laika sajūta ir tikai augusi. Lai veicas. Zinātnes muzejs - sounds darn good.
Tā būtu iespaidīga slikteņa ironija, ja man izdotos tur tikt - no vienas puses, oh boy, Zinātnes muzejs, no otras - lekciju vadītājs Zinātnes muzejā. Un es pat nerunāju par pusaudžiem, kreacionistiem un cilvēkiem, kuru angļu valodu es nekad nesapratīšu. Kombinācijā "skatuve plus publika" es spēju domāt tikai tad, ja esmu publikā. Veiksmei es, šķiet, nepatīku.
Muahaha. Man tas rada mazliet greizu smieklu. >:D Gan jau nebūs tik slikti.
Kas Tev rada greizu smieklu (tas smailijs ir pure EVIL, nevis vienkārši "greizs smiekls", bet lai jau) - doma par mani publikas priekšā vai doma par to, ka netīku veiksmei?
Tu publikas priekšā un Tava veiksme kaut kur publikā. >;) (btw, vai šis būtu greizāks?)
Labi, ka ne uz rōzā vienradža. Ar standarta zīmēm greizu smaidu ir pagrūti parādīt - visi varianti par >:) ir kind of wicked. OK, šis bija vienkārši dumjš. :D
Indeed. Looks more like a dunce with an arrow in his head than anything wicked to me. |