Likantropiskās · piezīmes

Otrdienas vakars, "Staro Rīga". Staroja tikai viena sieviete, izcili skaista. Cerams, viņas bērns būs mantojis viņas skaistuma gēnu. Nožēlojamā reklāmā pārvērsts Vērmanes dārzs, pagājušā gada instalācijas bija daudzkārt labākas. Mūzikas akadēmija bija padarīta par krāšņu balles namu - retā instalācija, kas tik tiešām piestāvēja izvēlētajai vietai. Bastejkalna ziemeļblāzmas - žēli, žēli... Starp kokiem iekārti palielāki bambusa paklājiņi, izgaismoti ar bāli zilganām spuldzēm. Vecrīga - daudz cilvēku, bet mirdz retais. Staro ripas, staro sēnes, staro brālis heroīns. :] Līdzās Pulvertornis, kam piešķirtais izgaismojums liek tam izskatīties kā tuvējās sēnes palietojušam, bet starojošās ripuļdesas mani patiesi aizkustināja. Tās vajadzētu atstāt kā paliekošu vaibstu pilsētas sejā. Operas nama stāsts mani apturēja uz apmēram piecām minūtēm un bija gluži kvalitatīvi izpildīts, vien maķenīt par stieptu un neteiktu, ka muzikālais pavadījums piestāvētu vizuālajām ainām no priekšnesuma sākuma līdz beigām. Tomēr nebija ne vainas. Bāka Pēterbaznīcas tornī un tās stara kustību pavadošā klaviermūzika mirkli padarīja maģisku un tīru. Elektrisko gaismu jūklī apjukuši cilvēki, vērojot pāris āra sveces - "Vai tās ir ĪSTAS?". Cilvēki, kas sildās pie dzelzs stabos ieslēgtas dzīvas uguns, dzirksteļu spieti naksnīgās debesīs. Tomēr arī tur kāds pamanās iemest savus atkritumus - daži cilvēki smiedamies iztukšo gružus no savām kabatām tieši liesmās.
Un dialogs pie Teslas spoles - "Kas tas ir?.."-"Nezinu, laikam zibensnovedējs...", un vecs kungs tumšā parka stūrī, saķēris galvu rokās - "Vai jūs man piedosiet??"

Staro cilvēku āda Saulgriežu naktī, staro liesmas kamīnā un kaķacis tumsā. Rāmās, gudrās dzīvības gaismas.