|
Novembris 3., 2019
09:12 Es eju uz jogu. Un mani tas joprojām fascinē, cik ļoti nepareizs priekšstats par to man bija tik daudzus gadus. Protams, priekšstats bija radies no zila gaisa, man nebija nekāda pieredze ar jogu, tik tas, kā tas IZSKATĀS. Es ilgas stundas esmu pavadījusi sporta zālēs visādi svīdinot savu rumpi, tad nu man joga likās.. nez, tāda stiepšanās. Izrādās, nē. Tas ir Tik Sasodīti Grūti. Es promska esmu out of shape, bet nu jopcik-razīt, katru reizi tu tur no sasprindzinājuma trīci kā traks, lai tās asanas turētu; un pēc katras nodarbības velc kājas mājās viss tāds nosvīdis un slābans (endrorfīnus nejūtu). Un pēc tam brīnies par vietām, kur tev sāp muskuļi - nu kā?
|
Comments:
Vai tad tas nav jogas mērķis? Šādi ceļojumi?
Tieši tas mani aizbiedēja. Tās ir vienkārši svētās šausmas!
mani būtībā nebaida tā trīcēšana sasprindzinājumā un tas, ka grūti, bet atklāju vienu lietu - man baaaaigi nepatīk nekas, kur galva ir lejā, tb atspiežas pret zemi kā atbalsta punkts.
vai ne, "tu tak nekā nav, kaut kādas smieklīgas pozas, kurš tad to nevar" :) then again, kad tos līdz šim neapzinātos muskuļus uzkačā, vairs netrīc
gan jau trīcēs vēl kādi citi, nemaz nešaubos. vai pozas padarīs neiespējamākas. "viss tas pats, tikai uz galvas" |
|
|
Sviesta Ciba |