Esiet sveicinātas, skumjas!
Kad biju maza, vasaru vakaros lauku mājās pirms aizmigšanas vienmēr skatījos no gultas uz istabas malā stāvošo koka grāmatu plauktu un burtoju tajā glīti rindās sakārtoto dažāda izmēra grāmatu nosaukumus. "H.Ibsens. Pērs Gints". "Bonza. Pasaules tautu pasakas". "Esiet sveicinātas skumjas. Vai jūs mīlat Brāmsu" u.c. Katru vasaru nosaukumi bija vieni un tie paši. Taču pašas grāmatas izteica aizvien vairāk un vairāk, jo tika izlasītas, tad pārlasītas vēlreiz, pēc burkānu un biešu vagu izravēšanas vēlreiz, un bieži vien katrotroreiz tās ieguva aizvien citu tēlu manās acīs.

Tas tā. Šovakar atcerējos šo nosaukumu - Esiet sveicinātas, skumjas! Paldies, Dievam, ka ir tāds Radio 101 parādījies pie apvāršņa, kura šajā naktī raidītā mūzika nomierina un ieved (vismaz!) melanholijā.

Šodien pavirši dienas beigās atstāju darba vietā mobilo telefonu un saulesbrilles, tāpēc nācās ap pusvienpadsmitiem iet tām vēlreiz pakaļ. Jau otro reizi šo sāpīgo ceļu - pāri Akmens tiltam ar brīnišķi violeti sārtos toņos iekrāsotajām saulrieta debesīm un skaistu cilvēku siluetiem visapkārt. Tad cauri laimīgajai Vecrīgai. Jūtoties kā lūzeris ar skaļi uz austiņām uzlikto ritmu, ko par mūziku nosaukt grūti. Atmosfēra kaismīga, bet neuzsūcu to sevī, juzdamies simts jūdžu tālumā no visa. Iekšēja blokāde, kas kliedz: tas neattiecas uz tevi, tā nav tava dzīve, tā nav tava pilsēta! Kaut muļķības.

Ejot no transporta mājup, sāka smidzināt lietus un tālumā ierūcās pērkons. Meitene ar diviem sunīšiem paskrēja garām uz nākamajām ārdurvīm, lai nesalītu. Un gaiss, ko ieelpoju, bija tik silts.