ne-piedzīvojumi Sartra garā
Kad cilvēks dzīvo, ar viņu nekas neatgadās. Dekorācijas mainās, ļaudis nāk iekšā un iet ārā, un tas ir viss. Nekad nav nekādu iesākumu. Dienas virknējas cita aiz citas bez kāda iemesla vai sakara, tā ir bezgalīga un vienmuļa pieskaitīšana. Laiku pa laikam tiek sarēķināta daļēja summa: nu jau pagājuši divi gadi, kopš ceļoju, divi gadi, kopš dzīvoju šeit.
Nav arī nekādu beigu: cilvēks uzreiz neatstāj sievieti, draugu vai pilsētu. Un tad turpinās tas pats. Laikiem, bet reti cilvēks apstājas, atskatās un pamana, ka ir sapiņķerējies ar kādu sievieti, iepiņķerējies netīrā lietā. Tas ir kā zibens uzplaiksnījums. Tad gājiens turpinās, atsākas stundu un dienu pieskaitīšana. Pirmdiena, otrdiena, trešdiena. Aprīlis, maijs, jūnijs. 2008, 2009, 2010.
Man gribētos, lai dzīves mirkļi seko cits citam un kārtojas kā dzīvē, kuru atceras. Tāpat es vēlētos notvert laiku aiz astes.