:D ikdienaaa
Es mīlu savu vīrieti. Un punkts.
Ko gan tas nozīmē. Viņa šobrīd nav līdzās, bet es paļaujos tikai uz 100% klātbūtni. Nejautāt.
Ir lietas, kas kaut kā nemainās - joprojām gribas būt mazai, naivai meitenei, kas dzīvo pasakā.
Tad arī tiecos pēc tās - nēsāju viņa breloku pie atslēgām, viņš ir pirmais, kas parādās uz desktopa, kad ieslēdzu datoru, viņa māte ir pirmā, kam aizsūtu video, kur koncertā uzstājas mans koris, neļaujos nevienām citām simpātijām, kaut tas ir tikai kails draudzīgums.
Kāpēc es rakstu šādu sviestu? Jo jūtos nedaudz vientuļa, salasījos, kādas ziepes ir citiem galvās, vnk ir ieslēgts dators un nenāk miegs. Rīt viņa jautājums būs - vai esmu paspēlējusies ar sevi. Smaids un iepazīšanās.
Bet vakars ņem un beidzas ar ķimeņu cepumiem, vī, lai cik sviestainiem, bet, domājams, ka figūra man joprojām baudāma. un es nevēlos, lai mans vīrietis pārāk noņemtos ar hantelēm, jo man tomēr gribas savu mīļo alus-vēderiņu samīļot un papaijāt :) (cik žēl, ka viņš jau nu toč te nelasa). Niecīgs laiks, bet tad jau redzēs. Redzēsim. Jo es tiešām domāju, ka mīlu viņu. Ar visu viņa tizlo gundedziņu rokās.