fakti
atkal sajūta, ka Tev dara pāri.
čīkstu.
un atkal cīnos ar domu, ka rīkojos pretdabiski, ka bija jānotiek citādāk. ka man kā meitenei bija tiesības palūgt, lai man uznes riteni pa stāvām kāpnēm, ja esmu atbraukusi ciemos pie puiša. jā, un arī nones lejā, jā, un arī piecos no rīta, kad man ir jādodas projām uz darbu.
lai būtu kā būdams, tas paliek uz viņa un manas sirdsapziņas. vismaz tajā plāksnē, kas pārklājas. mierinos ar domu, ka man apkārt ir brīnišķīgi cilvēki un man nu nav nekādu tiesību izgāzt kaut kādu ļaunumu uz viņiem. jo negribas un pat stulba būtu kāda tāda rīcība :) redz, ka atkal smaidu. lai cik piespiesti, bet izdaru.
UPD. (pēc pusgada) NEKAD vairāk man kas tāds nebūs jāpiedzīvo! laikam Dieva pirksts ir iziet cauri kkādai tāda veida šķīstītavai, lai dabūtu pa mizu no pusaudžu gadu siržulauzējas izdarībām, kas pēcāk ļoti nežēlīgi atsauksies gan fizisko, gan garīgo veselību, bet galu galā, lūdzu, attiecībās vairs nekas tāds, paldies dievam, nav ne no vienas puses iespējams. man savam vismīļotajam nekas nav par grūtu un viņš dod man to pašu. pat ne pretī, bet vienkārši pats no sevis. bailes gan pazaudēt šo normālību.. lai ko par to teiktu prāts :)